Ak, mirkli, apstājies: 9. Saeima in memoriam I 15

2007. gads uzdeva toni turpmākajiem trim gadiem. Valdošie apliecināja, ka savus pārvaldāmos uzskata par maziem bērniem vai idiotiem, kuriem var uz galvas skaldīt malku.

Iesaki citiem:
9 saeima in memoriam 1
Foto:g.tavmen

Politologs Ivars Ījabs pirms tautas kārtējās došanās pie vēlēšanu urnām met draisku skatu uz 9. Saeimas četriem gadiem. Šajā rakstā politologs atgādina mūsu piedzīvojumus Kalvīšlaikos. Nākamajos portāla laidienos turpināsim ar Godmaņlaikiem un atskatu noslēgsim ar Dombrovska laiku.

Diži darbi ir pelnījuši, lai tos atcerētos. Pašlaik savas pēdējās dieniņas skaita 9. Saeimas sasaukums, kura diženos darbus vēsture noteikti atcerēsies. Tā bija pirmā Saeima, kuru Latvijas tauta vēlēja pēc 2004. gada „vēstures beigām” — iestāšanās ES un NATO. Tas bija vienīgais parlamenta sasaukums, kura laikā Jēkaba ielas namam tika dauzīti logi. Tas bija arīdzan vienīgais, kura darbs lika pilsoņiem izplēst sev unikālus un dziļi populistiskus Satversmes grozījumus par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Par kādiem grēkiem mēs bijām šo Saeimas sasaukumu pelnījuši — par to varam padomāt katrs savā nodabā. Taču, pirms mūsu tauta atkal nav devusies pie urnām un ar drošu roku parakstījusi sev spriedumu nākamajiem četriem gadiem, mēs varam atmiņās pārstaigāt 9. Saeimas slavenākās cīņu vietas. Staigāt gan nāksies galopā, jo laika pārdomām vairs nav daudz.

Četros gados esam pārcietuši trīs valdības, precīzāk, divas tipiskas Latvijas valdības un vienu krīzes kabinetu, kurš ir amatā vēl pašlaik. Abu pirmo valdību darbs gandrīz precīzi sakrita ar gadu robežām. 2007. gads bija Kalvīša, bet 2008. — Godmaņa gads. Tas palīdz mums apkopot savas atmiņas, lai saglabātu savai sirdij dārgāko. Tādēļ arī iesāksim savu mazo pastaigu ar pirmo, 2007. gadu.

2007. gads patiesībā uzdeva toni turpmākajiem trim gadiem. Vispirms, šajā gadā valdošie apliecināja, ka savus pārvaldāmos uzskata par maziem bērniem vai idiotiem, kuriem var uz galvas skaldīt malku, stāstīt visu, kas ienāk prātā un vēl tēlot paša Dieva svaidītus valdniekus. Turklāt 2007. gads radīja arī vielu veselai rindai ilūziju, kuras par spīti to kliedzošai aplamībai ir dzīvas joprojām. Vispirms, tā ir ilūzija, ka Latvijas tauta savā vairākumā ir demokrātiska, eiropeiska un pilsoniska, tikai kritusi ļaunu oligarhu sazvērestības varā. Otrkārt, tā ir ilūzija, ka te kaut ko ir iespējams mainīt ar moralizēšanu, dziedāšanu, „tiesiskuma” un „godīgas politikas” piesaukšanu. 2007. gads ar Lemberga apcietināšanu, Loskutova palikšanu amatā, Kalvīša atkāpšanos un dažiem Vecrīgas mītiņiem ne vienam vien ļāva iedomāties, ka mēs patiesi dzīvojam modernā demokrātijā, teju Zviedrijā, Šveicē vai sliktākā gadījumā — Spānijā. Tomēr turpmākie gadi parādīja, cik kliedzoši muļķīgs ir šāds pieņēmums. Mirāža par Šveici ātri vien izgaisa, un palika pāri postpadomju kleptokrātiskā Latvija visā savā krāšņumā. Dažs labs opozicionārs gan vēl joprojām domājas dzīvojam Šveicē — sev pašam par nelaimi. Taču tagad par visu pēc kārtas.


Operācija „o”

Ja 2006. gada novembrī apstiprinātajai jauni vecajai Kalvīša (TP) valdībai patiesi bija kāds uzdevums, tad tikai viens — pārstāt kautrēties. Un šis uzdevums tika ar uzviju izpildīts. Pa Ziemsvētku laiku, lai atvieglotu dzīvi darba pārslogotajai Saeimai, valdība klusītiņām un bez lieka pompa pieņēma dažus svētīgus un valstij vajadzīgus dokumentus. Dokumentu būtība bija samērā vienkārša. Proti, Saeimas deputātiem vai jebkuram cilvēkam, kuru Saeimas deputātiem neatkarīgi no reibuma pakāpes labpatiksies pilnvarot, būs iespēja ieskatīties Latvijas drošības dienestu savāktajā informācijā. Kas gan tur liels? Ziņkārība nav nekāds grēks, turklāt Saeimas deputātu ētikas kodekss pat prasa, lai tautas kalpi nepārtraukti izglītotos. Nu tad, lūk: valdība savā nesavtībā vēlējās veicināt šo deputātu izglītošanās procesu, atvieglojot viņiem un viņu draugiem pieeju klasificētai informācijai. Cēls darbs, kurš gan to noliegs?

Taču deputātu veselīgo zinātkāri būtiski iedragāja Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas untumainība. Kanādā augušās kundzes priekšstati par izglītošanos atšķīrās no komunistiskajā Latvijā kā tērauds rūdītā Saeimas vairākuma. Tādēļ, lai sariebtu zinātkārajiem tautas kalpiem, prezidente nodeva attiecīgo likumu tautas nobalsošanai. Vēl vairāk! Pēc septiņarpus gadu ilgas atrašanās prezidenta amatā Vīķe–Freiberga pēkšņi bija atklājusi, ka viņas reprezentētajā valstī ir ieperinājušies kaut kādi dīvaini „oligarhi”, kuri savās interesēs it kā apdraudot valsts drošību. Kādi oligarhi? No kurienes vispār tāda dīvaina doma? Tas nu mums nekādi netop skaidrs. Acīmredzot Vīķe-Freiberga kaut ko sajauca un briesmīgo „o” vārdu lietoja gluži nejauši — citādi nemaz nevar būt. To vēl vairāk apstiprina fakts, ka dažus mēnešus pēc brašās runāšanas par „oligarhiem” viņai nebija nekas pretī kā savu pēcteci prezidenta amatā redzēt nepārprotamu šo pašu oligarhu ielikteni. Īsi sakot, kundze tos oligarhus visdrīzāk būs nosapņojusi. Kam negadās.

Taču tie vēl bija tikai pumpuri — Kalvīša valdība pa īstam savu vērienu parādīja vēlāk. Īsta dāvana tika pasniegta Latvijas tautai līdz ar jaunā Valsts prezidenta izvēli. Daži teic, ka mūsu politiķi vairs nevienu nespēj pārsteigt. Tas ir pilnīgi aplami! 31. maijā visa Latvija nevarēja no visas sirds nobrīnīties, uz kādām tādām paģirām koalīcija par savu kandidātu pēkšņi ir nosaukusi Valdi Zatleru, kurš līdz šim savu maizīti pelnīja salīdzinoši godīgā veidā, operēdams ceļgalus un mugurkaulus. Arī pats Zatlers iesākumā tikai klusēja kā zivs un mulsi smaidīja līdzīgi cilvēkam, kurš laimējis loterijā. Dažas ļaunas mēles gan melsa, ka šo sirdsskaidro cilvēku teju vai ar varu amatā esot iedabūjis Andris Šķēle. Tas noteikti nevar būt tiesa. Zatlers savā krēslā visdrīzāk nonāca kāda pārdabiska spēka dēļ, gluži kā Dalailama, kura dvēsele ikreiz no jauna iemiesojas kādā iepriekš neparedzamā cilvēkbērnā. Nekas cits kā dvēseļu pārceļošana bija pie vainas, kad abu valdošās koalīcijas brīnumbērnu Aigara Štokenberga (tolaik TP, tagad SCP) un Māra Riekstiņa (joprojām TP) vietā kā jauna saule pie Latvijas debesīm uzmirdzēja jaunais Valsts prezidents. Tiesa, savā laicīga cilvēka dzīvē jaunais lama gan nebija gluži bez grēka — ij nelegāli ienākumi bija gūti, ij vadītā slimnīca iepirkās pie paša sievas. Tomēr, uzņemoties Valsts prezidenta pienākumus, šādi profānās pasaules netīrumi pazūd kā nebijuši. Sakiet, ko gribat, bet Zatlers rīkojās pilnīgi pareizi, kad, vaicāts par savu pagātni, atbildēja aplinkus un, vienkārši sakot, tēloja muļķi. Kāda vairs nozīme cilvēka pagātnei, ja pati providence ir viņu izvēlējusi valdīt pār cilvēku dzīvēm un prātiem?

Lai nu kā, šī nebūt nebija pēdējā pārdabisku spēku iejaukšanās Latvijas politiskajā ikdienā. Aptuveni mēnesi pēc Zatlera inaugurācijas gluži kā Korāns no debesīm nokrita daiļdarbs Tiesāšanās kā ķēķis par kādu advokātu Gūtupu un viņa draugiem Latvijas tiesu sistēmā. Šajā grāmatā fiktīvais advokāts runājas ar tikpat fiktīviem tiesnešiem, diktē viņiem fiktīvus spriedumus, sniedz fiktīvus padomus lietu iztiesāšanā un citādi ietekmē tiesu darbu savās interesēs. Varētu padomāt — kas tur liels? Varbūt citur, tajās Rietumu prettautiskajās demokrātijās, tā īsti nav pieņemts. Taču mums viņu ieradumi, ziniet, kur... Mums, latviešiem, visu patīk darīt tā mājīgi, omulīgi un savējo vidū. Tad kādēļ lai tiesas spriedumus rakstītu kaut kā savādāk?

Taču likumdevējs nesnauž. Lai attīrītu mūsu tiesu sistēmu no vismazākās aizdomu ēnas, tas izveidoja parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kurai būtu jāizmeklē iespējamie nodarījumi. Un, it kā ar to vēl būtu par maz, komisija ilgi domāja un beidzot iecēla par savu vadītāju jebkura korumpēta tiesneša un advokāta ļaunāko biedu — deputātu Juri Dobeli (TB/LNNK), kurš plaši pazīstams kā profesionālis un, starp citu, arī pilnīgs atturībnieks. Tāda komisijas tālredzība bija ko vērta. Deputāti taču varēja izvēlēt par savu priekšnieku kādu pilnīgu deģenerātu, kādu histērisku šovinistu ar četrgadīga bērna izpratni par tieslietām! Bet nē — ievēlēja Dobeli, tādēļ — trīciet, tiesas, trīci, advokatūra, — jūsu stunda ir situsi!


Karstās sirdis un tīrās rokas

Kāds naivs cilvēks varētu padomāt, ka VVF ierosinātais referendums radīs sajūsmu un cīņas sparu opozīcijas aprindās. Lika drusku pagaidīt. Partija Jaunais laiks (JL), kuru lielais vairākums tolaik uzskatīja par opozīciju, drošsirdīgi spītēja politiskas loģikas apsvērumiem. Mobilizācijas vietā laiks tika pavadīts daudz interesantāk, proti, savstarpējos ķīviņos un moralizēšanā. Oidipa kompleksa mākta, partija beidzot izšķīrās sacelties pret savu tēvu Einaru Repši. Grūtā un traģiskā Oidipa loma tika atvēlēta Krišjānim Kariņam, kurš savā neatvairāmajā trimdas akcentā mēģināja pierunāt JL uz jaunām uzvarām. Tiem, kas varbūt vairs neatceras šo izcilo politiķi, atgādināsim, ka tas bija tas jauneklis ar dīvaino vaļasprieku. Proti, viņš brīvajā laikā labprāt kalpoja par boksa maisu Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kurš Kariņa rosinātajās tiesas prāvās labprāt vingrinājās retorikā un imidža veidošanā.

Ja reiz runājam par Lemberga publisko tēlu, jāatzīst, ka 2007. gads to pacēla jaunos augstumos. Tiesa, šajā gadā Lembergam nācās gandrīz piecus mēnešus pasēdēt cietumā. Taču dividendes no tā bija vērā ņemamas. Lembergs ieguva iespēju izstādīt sevi kā disidentu, kā Latvijas Hodorkovski vai teju pat Gunāru Astru, kurš pašaizliedzīgi cīnās pret ļauno sistēmu un vēl iziet no cīņas sveikā. 14. marts gan kungam bija dikti nepatīkams[ 1 ]. Taču ko vērti bija tālākie stāsti par dzīvi cietuma kamerā, apkakles nēsāšana un bučošanās ar Ventspils pensionārēm tiesas pagalmā — īpaši tad, ja jums ir pieejams vajadzīgais mediju atbalsts! Un vispār. Šur tur kungam ir paslīdējusi roka, šur tur ir paspiegots, šur tur samaksāts izkalpīgiem politiķiem. Taču kas gan ir šīs apsūdzības „kukuļņemšanā vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kukuļa izspiešanā, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanā un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšanā”? Varētu padomāt, ka privatizācijas process Latvijā vispār bija kaut kas cits nekā viena vienīga kukuļņemšana vairākkārt sevišķi lielā apjomā, kukuļa izspiešana, noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšana un amatpersonai uzlikto ierobežojumu pārkāpšana. To Latvijas sabiedrība acīmredzot tīri labi saprot, jo, kā vēlāk izteicās kāds Lemberga ieroču nesējs, „tauta Lembergu ir attaisnojusi.”

Savukārt, kas attiecas uz prokuratūras un tiesas spējām viņu notiesāt, šeit optimismam nevajadzētu pārāk ļaut izvērsties. 2007. gadā kāds interneta totalizators piedāvāja ļaudīm riskēt ar savu naudiņu par Lemberga notiesāšanu. Taču mazliet vēlāk šī spēlīte no tīkla pazuda kā nebijusi. Ļaudis acīmredzot saprata, ka tas ir tas pats, kas slēgt derības uz saules izdzišanu vai Kristus otro atnākšanu.

Kādu citu ilggadīgu Latvijas politiķi veiksme šajā gadā gan lutināja mazāk par viņa patronu Lembergu. Runa ir par Induli Emsi (ZZS), kurš 24. septembrī sakarā ar apsūdzību nepatiesu liecību sniegšanā aizgāja no Saeimas priekšsēdētāja amata un parlamenta vispār. Šā ekoloģijas titāna aiziešana ir liels zaudējums Latvijas politikai, un mazie HES uz Latvijas upēm vēl ilgi griezīs savas turbīnas viņa gaišajai piemiņai. Savas iedzimtās smalkjūtības dēļ Emsis gan neiepazīstināja sabiedrību ar iemesliem, kuru dēļ otrā augstākā valsts amatpersona un „Eiropas pirmais zaļais premjers” pamet politiku. Lai ļaunas mēles melš, ko grib — tik prominents politiķis taču nestaigās apkārt ar prastiem kukuļiem skaidrā naudā savā darba portfelī! Tās ir muļķības un nomelnošana. Drīzāk jāvaicā — kā lai Saeimas priekšsēdētājs vispār veic savus darba pienākumus, ja viņa darba portfelī nav pārdesmit tūkstošu dolāru skaidā naudā? Kā tad lai viņš, nabadziņš, vispār vada Saeimas darbu? Ja Saeimas prezidijs un frakciju vadība staigās ar tukšiem portfelīšiem, Saeima vispār beigs pastāvēt, likumi vairs netiks pieņemti, un valstij vairs nebūs parlamenta — jūs taču to negribat? Emsis krita par taisnu lietu, un viņa mocekļa vārds būs vienmēr būs ierakstīts mūsu kleptokrātiskās republikas vēsturē zelta burtiem. Vienīgais, kas patiesi priecē visā šajā traģiskajā stāstā, ir Emša ZZS partijas biedru nesatricināmā lojalitāte un mīlestība uz savu kritušo biedru. Kad par nepatiesu liecību sniegšanu apsūdzētā amatpersona tika izvadīta no Saeimas ar asarām, puķēm un kolēģu mūžīgas mīlestības apliecinājumiem, pat muļķim kļuva skaidrs — ar parlamenta prestižu mums patiesi viss ir kārtībā.


Zaudētās ilūzijas

Vissmagākais jebkura priekšnieka dzīvē ir mirklis, kad izrādās, ka ilgi lolotais, apmīļotais un perspektīvais padotais nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Premjerministram Aigaram Kalvītim šāds mirklis pienāca 2007. gada vasarā, kad viņam lielu vilšanos sagādāja KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs. Taisnību sakot, Loskutovs bija patiesi rīkojies ļoti neglīti. Tā pati valdošā koalīcija viņu ar lielu brēku iedabūja amatā 2004. gadā, un iesākumā viss liecināja, ka šis cilvēks „partijas līniju izprot pareizi”, kā savulaik rakstīja raksturojumos. Taču te tev nu bija! Izrādījās, ka Loskutovs negrasās aprobežoties ar apzagušos muitnieku tvarstīšanu, bet saskata korupciju arī vietās, kur pēc Kalvīša un viņa draugu ieskatiem notiek tikai normāls politiskais process. Vēl vairāk — nekaunīgais Loskutovs savā birojā sāka tvarstīt īpaši vērtīgus kadrus, kas strādāja vairākiem saimniekiem uzreiz un savā nesavtībā dalījās ar tiem informācijā.

Tāda nekaunība ilgi nebija izturama. Notrausis skopu vīrieša asaru, garants parakstīja pavēli par Loskutova noņemšanu no amata. 16. oktobrī to atbalstīja arī valdība, skaidri parādot, pie kādas ķermeņa daļas viņai ir tās „kopīgās vērtības”, par kurām tajā pašā dienā universitātes aulā sprediķoja ASV vēstniece. Lieta sāka smaržot pēc petrolejas mazliet vēlāk, 18. oktobrī, kad pie Saeimas nama sanāca paliels cilvēku pulks. Domājāt, tos aicināja Saeimas opozīcija? Nebūt ne. Tā, kā vienmēr, klusēja lupatiņā un tikai vēlāk mēģināja pielaizīties jau notiekošam piketam. Galvenie aicinātāji bija Sabiedrība par atklātību Delna un laikraksts Diena (†) ar domubiedriem. Laikraksta vadība, par spīti savam atbalstam Tautas partijai 9. Saeimas vēlēšanās, saskatīja Loskutova noņemšanā būtisku apdraudējumu demokrātijai un tiesiskai valstij. Tā nu pats liktenis bija lēmis KNAB priekšniekam kļūt par visa gaišā un saprātīgā simbolu. Viss bija aizmirsts — gan agrākā stīvēšanās ap okupācijas vārdu, gan Dienas (†) rīdīšana pret Loskutovu 2004. gada iecelšanas šova laikā, kur „baltās mātes” loma bija uzticēta viņa pretiniecei Jutai Strīķei.

Līdz ar tālāko notikumu gaitu 18. oktobrī mēs varējām vērot izcilus drošsirdības paraugus no valdošās koalīcijas puses. Tā vietā, lai Loskutovu patiešām noņemtu vai atmestu šo ieceri, koalīcijas vadība sāka minstināties, sakot, ka tāda jautājuma par Loskutova atstādināšanu „nemaz neesot” (kaut arī valdība par to bija lēmusi pirms divām dienām), ka noņemšanai tomēr esot kaut kādi juridiski šķēršļi (par kuriem ģenerālprokurors ziņoja jau labu laiku iepriekš), ka vispār jau nevarot zināt, un tā tālāk. Tas viss radīja iespaidu, ka citkārt bravūrīgā koalīcija krīt panikā to dažu cilvēku tūkstošu dēļ, kurus uz protestiem bija samusinājuši tie paši ļaudis, kurus Kalvītis un visi viņa opričņiki jau sen lamāja par „kvaukšķiem”, „sorosītiem” un vispār — Rietumu imperiālistu pakalpiņiem.

Taču šis mirkļa vājums koalīcijai gan neturpinājās ilgi. Īso starplaiku oponenti paguva izmantot vēlreiz, 3. novembrī Doma laukumā sarīkojot Tautas sapulci Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!. Šī sapulce, kas izrādījās iecerēta tikai emocionāla pacēluma gūšanai, vēlāk ieguva ironisko „lietussargu revolūcijas” nosaukumu. Tiesiskas Latvijas un godīgas politikas sasniegšanas galvenais ienaidnieks todien bija putenis un slapjdraņķis, kā arī galveno revolucionāru diezgan izplūdušie priekšstati par to, ko tieši viņi vēlas sasniegt. Savas iedzimtās kautrības dēļ viņi pat neprasīja Saeimas atlaišanu, tā vietā aprobežojoties ar diezgan tukšvārdīgu deklarāciju, kuru Kalvītis bez ilgām pārdomām varēja uzspraust uz nagliņas. Tomēr gluži bez pārsteigumiem „revolūcija” nepagāja. Šovu izglāba Valsts prezidents Zatlers, atspēries no netālās Rīgas pils acīmredzot ovāciju saņemšanai. Kad prezidentu aicināja izteikties bez priekšā uzrakstītas runas, viņš nožēloja savu ideju šādi braukt pie tautas un nespēja izstomīt nekā vairāk kā aicinājumus lasīt Satversmi. Kā tur bija Švarcam? Šķiet: „Ak, klusējiet, princese, jūs esat tik nevainīga, ka varat pateikt briesmīgas lietas.”

Taču pats interesantākais bija vēl priekšā. Kalvītis, kuru bez tuviniekiem un partijas biedriem vairs tikai retais nelamāja par cūkmenu, gudri izlēma atstāt premjera posteni. Tā sacīt — ja negribat, nevajag. Arī Zatlers deva miglainus mājienus par „uzticības zaudēšanu”, tikai ar grūtībām saprazdams, ka viņa uzticība ir pēdējais, par ko uztraucas valdības vadītājs. Tādēļ Kalvītis gudri rīkojās pēc vecā principa „viņa paša vairs nav, bet viņa lieta dzīvo un uzvar” — pats vadīja sarunas par jaunās koalīcijas izveidi, pats uzspēlēja „klusos telefonus” ar Jauno laiku un atšuva to, pats ieskapēja par premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC), lai varētu mierīgi atgriezties privātajā dzīvē ar labi padarīta darba apziņu. Zatlers gan sākumā izvirzīja kaut kādus dīvainus priekšnoteikumus un ultimātus Godmaņa nominēšanai, uz ko koalīcija viņam draudzīgi parādīja vidējo pirkstu. Zatlers sabozās un ... nominēja Godmani. Ar Ivaru Godmani pie valsts kuģa stūres nostājās Latvijas politikas veterāns, kuru vairums paziņu raksturo ar siltumu un simpātijām: „...bet patiesībā jau viņš ir pilnīgi normāls”. Tieši viņam iekrita izdevība ar traģisku seju parakstīt vēsturisko Parex’a pārņemšanu un aizņēmumu no SVF. Taču tas ir jau nākamais stāsts.


Tās dienas acīm

2007. gadā notika vēl citas interesantas lietas, par kurām šeit sīkāk rakstīt nav vietas. Rīgas domē no mēra amata tika nosviests JL Aivars Aksenoks, kurš kā pragmatisks cilvēks ātri vien atrada, kur ielīst — visās šā vārda nozīmēs. Aksenoks tīri vai priecīgi atdeva savu amatu tēvzemietim Jānim Birkam un, noteikti tikai augstu ideālu vadīts, pats uz ātru roku iestājās TB/LNNK.

Arī vārda brīvība sita jaunus augstumus. Bulgakova Meistarā un Margaritā bija tāds varietē administrators Varenuha, kuru piekāva un pārvērta par vampīru tādēļ, ka viņš nepaklausīja pa telefonu izteiktiem anonīmiem draudiem. Cik tur trūka, lai tikpat plāni būtu izgājis arī Latvijas Televīzijas direktoram Jānim Holšteinam! Arī Holšteins no kādiem nezināmiem, bet velnišķīgiem spēkiem pa telefonu saņēma rīkojumu 1. decembrī neraidīt filmu Putina sistēma. Būdams uzmanīgāks, Holšteins paklausīja un par vampīru pārvērsts netika — tika cauri ar atlūgumu. Taču pilnīgi sveiks un vesels vārda brīvības sardzē joprojām stāv principiālais toreizējās NRTP (tagad — Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes) priekšsēdētājs Ābrams Kleckins. Gods viņam un slava. Kā saka — viss ir labs, kas labi beidzas.

_______________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (15) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 07.09.2010 23:19
>Starp citu, A.Zinovjeva grāmata 'Rietumi' / Запад '' tika izdota jau 1995.gadā. Ja Kalvis nevēlas atdarināt marksistus, kas reāli dzīvoja Staļina laikā - kas Marksa darbus nelasīja/nediskutēja, taču referātus rakstīja un par kapitālismu '' gudri '' strīdējās - tad iesaku vismaz divus teikumus izlasīt un atziņas salīdzināt ( un izlemt - lasīt vai ne - par aprakstītajiem Rietumiem ''labumiem''(perspektīvām šai sistēmā ) jau 1990-os gados, kuri šodien ir spilgti redzami 4.maija republikā:

I. Ījaba "Mums nav jābaidās no tā, ka Latvijas politiķi ir pērkami. Kādi gan lai citādi viņi būtu? Vairāk ir jābaidās no tā, ka viena puse sāks viņus kukuļot krietni vairāk par otru. Tad mēs patiesi varam kādā rītā pamosties pavisam citā valstī. Tādēļ: sekosim kukuļu plūsmai, rūpēsimies par mūsu varas vīru pareizu kukuļošanu, un lai Dievs mums palīdz. "Rīgas Laiks’’ / Spilgts citāts iz LA, 29.07.2010

A.Zinovjevs:'' Sistēma, kas ir izveidojusies (domāta post-padomju - reality) par 100% izslēdz iespēju varas virsotnēs, pārvaldes sistēmā nokļūt cilvēkiem ar augstu spriestspēju, augstiem morāles standartiem un tā tālāk - pilnīgi izslēdz. Te neko neizmainīsi.'' Постсоветизм Лекция Александра Зиновьева

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 07.09.2010 09:48
Par ko gan strīdēties?! :) I.Ījabs raksta par citu tēmu nekā A.Zinovjevs :) Starp citu, A.Zinovjevs par 9.Saeimas darbošanos neko nav sarakstījis - jo viņš nomira īsi pirms tam.

Tas neliedz nevienam ticēt, ka viena reiz izdomāta shēma var izskaidrot visu, kas ir noticis un notiks. Daži uz jebkuru sabiedrības norisi skatās caur marksisma prizmu. Nu un tagad, kad marksisms izgājis no modes - tad nezkāpēc līdzīgu lomu pilda Zinovjeva raksti. Kas īpaši iecienīti vecākās paaudzes cilvēku vidū, kuriem Staļina laikos aizritēja jaunības gadi, un kam gribas atrast Staļina režīmā (un visā turpmākajā - ) nezkādu "metafizisku jēgu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 06.09.2010 22:59
>otra puse - Pēc grāmatas 'Rietumi' tulkojuma arābu valodā, arī ķīnieši ķeras pie ''pravieša'' darba studēšanas - 亚历山大·季诺维也夫. 俄罗斯共产主义的悲剧 ( angļu, vācu, franču...n-tās valodās A.Zinovjeva darbi jau tulkoti un izdoti n-ājas tirāžās ). Starptautiskā konferencē Stokholmā 2010.g. jūlijā viena diena tika veltīta arī A.Zinovjevam - varenu referātu nolasīja Birminghemas universitātes profesors Filips Hensens / Philip Hanson: Alexander Zinoviev and the Russian Tragedy http://community.livejournal.com/intellectology/71767.html

- ''Draiskoties'' un smieties par pēkšņi izčibējušo varu un tās nesējiem ( kur palika PSKP 18 miljonu biedru ?) varējām vēl 1991.g., tagad tāda nodarbe, manuprāt, ir bezjēdzīga ( ja kādam tas ir bizness, lai jau 'draiskojās', lai uzjautrina publiku ?)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

druumais 06.09.2010 15:51
Materiāls - izcils! +5 autoram! Biežāk šādā stilā rakstīt, en tikai uz vēlēšanām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

otra puse - reality 05.09.2010 21:07
Progress - Reality sava pravieša citātus ir sācis arī tulkot :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

АФЕНОГЕН 04.09.2010 23:01
NUNU

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 03.09.2010 21:16
>'' Kas teica, ka Latvijā ir intelektuāls vakuums?'' - VĒL VIENS ''draiskulis'' iz t.s. neo-liberālistiem, bez kuru aktīvās līdzdalības Latvijas valsts un tauta šodien nebūtu sasniegusi tik augstu ''uzplaukuma'' līmeni ( sk. vairāk 'Rīgas Laiks' septembra nr. rakstu ' Latvijas intelektuālais fiasko ' ). I.Ījaba ''draiskais'' raksts apstiprina domātāja A.Zinovjeva vienu atziņu iz viņa grāmatas 'Rietumi' : '' Masu mediji piesārņo cilvēku apziņu tādos apjomos, ka tie pilnībā pārstāj kaut ko apjēgt. Te nostrādā princips:''Lai zina visu, taču nesaprot neko ! ''

"Массмедиа захламляют сознание людей информацией настолько, что они вообще перестают что- либо понимать. Тут действует принцип: "Пусть знают всё, не понимая ничего!" - А. Зиновьев, "Запад"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere 03.09.2010 14:37
Bravo! Lieliski!
Smaidīju lasot. Esmu lepna par Ījaba intelektu. Mums ir tik būstiki smaidīt par sevi un redzēt tieši tādā pārskatā. Jāpiekrīt Jurim Leitānam, Mozus savu tau vadāja 40 gadus pa tuksnesi. Šodien visi procesi norit straujāk, varbūt vēl gadu 10 vajadzīgs, lai mēs, vēlētāji, iegūtu labāku pašizpratni un pašapziņu. Jo augot mūsu prasīgumam, mainīsies arī tās personas, kuras dodas politikā. Tāda ir vēstures loģika.
Prasīgs un ar pašapziņu apveltīts vēlētājs nenolaižas no debesīm, tas aug tepat un pieņemas gudrībā.
Kas teica, ka Latvijā ir intelektuāls vakuums?
Sūtiet šo rakstu visiem draugiem un domu biedriem!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meitene 03.09.2010 13:01
laaaabs raksts, paldies! Prieks, ka vismaz kādam Latvijā vēl humora izjūtā atspoguļojas arī pietiekami augsts intelekts. Skumji, jā... bet jāpiekrīt - mūsu "augstie" ir tikai spogulis mūsu sabiedrībai....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bambams 02.09.2010 16:18
Tik labs pārskats par kādas valdības darbu sen nebija lasīts. Visas atsauces uz daļliteratūru un tēlainie epitetī šo visnotaļ traģisko posmu pat padarīja kuriozu un smieklīgu :D Interesanti, ka priekšvēlēšanu laikā mūsu traktori un buldezeri lamā Dombrovski un Co par izdabāšanu starptautiskajiem aizdevējiem, bet paši jau bija tie, kuri šo līgumu ar aizdevējiem noslēdza un pēc tam ar saviem reitingiem, kuri jau gāja mīnusos notinās tālēs zilajās, bet gan jau par to būs nākamajā atmiņu stāstā :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Normunds 02.09.2010 15:48
Šī krīze parāda - padomju (īpaši staļiniskais, kad cilvēki viens otru uztvēra kā ienaidniekus) mantojums cilvēkos ir iesēdies pārāk dziļi. Arī jaunajā paaudzē. Bet politiķi jau no tās pašas tautas nāk. Jā, Vācija veica reālu denacifikāciju. Bet sākotnēji tā tomēr bija ārējā spiediena rezultātā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Diesel 02.09.2010 11:35
Paldies. Izcili, be't, tieši tāpat kā Kārlis, nezinu - smieties vai raudāt!:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 02.09.2010 10:23
Izklaide laba - atmiņas vajag sakārtot. Tomēr Kariņš ..... VVF...... ko lai dara, ka viņiem nav bijis padomju nomenklatūras rūdījums? Vai tāpēc viņi būtu izsmejami? Šī sērga vēl dzīva - ja nebeigsies, tad 10.tā Saeima būs vēl sliktāka.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marta. 01.09.2010 12:13
Paldies par izklaidi! Bija smieklīgi no vienas puses, skumji gan no visām citām pusēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 31.08.2010 22:02
Ivar, smaidīju un brīžiem iesmējos visa raksta lasīšanas laikā, bet beigās tomēr gribas saviebties un varbūt pat kādu asaru noraudāt. Tik briesmīgi zemē nomests bija Kalvīša laiks, un tad vēl viņš nekaunējās sevi deklarēt par stabilitātes garantu. Murgs! Bet kas mūsu elektorātā to vairs atcerēsies? Kalvīša pēcteči bazūnē pa visu valsti, ka viņi tagad būs glābiņš. Murgs! Murgs, murgs, murgs.

Saistītie raksti
Ziedi2 255x203

Ar savu dienaskārtību 15 Autors:Ivars Ījabs

Caurie lietussargi politika.lv

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs