Aizturēšanas kriminālprocesuālā būtība un izpausme

"Jurista vārds", 25.04.2006

Iesaki citiem:

Kriminālprocesuālā aizturēšana– viens no bargākajiem kriminālprocesuālajiem institūtiem – vērtējams kā nemainīgi aktuāls jautājums gan no teorijas, gan prakses viedokļa. Šīs publikācijas uzdevums ir sniegt īsu ekskursu kriminālprocesuālās aizturēšanas tiesiskās reglamentācijas izmaiņās, Kriminālprocesa likumam (turpmāk– KPL) nomainot Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk– KPK), kā arī izvirzīt vairākas teorētiska un praktiska rakstura aktualitātes un problēmas kriminālprocesuālās aizturēšanas kontekstā.

Atzīmējams, ka kriminālprocesuālā aizturēšana ir cieši un nesaraujami saistīta ar citiem kriminālprocesuāliem jautājumiem, kā, piemēram, aizturētā statuss, aizturētā pratināšana u.tml., tomēr šajā apskatā šie jautājumi tiks skatīti tikai tiktāl, cik tas nepieciešams aizturēšanas kā procesuāla piespiedu līdzekļa būtības atklāšanai. Tāpat atrunājams, ka šajā publikācijā netiks sīkāk aplūkota aizturēšanas faktiskā izpilde (t.i., ievietošana un uzturēšanās aizturēšanas vietā u.tml.), bet gan galvenā uzmanība veltīta tiem jautājumiem, kas reglamentēti KPL.

Kriminālprocesuālā aizturēšana kā patstāvīgs kriminālprocesuāls institūts Latvijas Kriminālprocesa kodeksā iekļauta jau no tā pastāvēšanas pirmsākumiem un bija reglamentēta Latvijas PSR KPK1 (vēlāk pārdēvēts par Latvijas KPK)2 120. un 122. pantos. Kopš 1961.gada 1.aprīļa, kad stājās spēkā Latvijas PSR KPK,3 līdz 2005.gada 1.oktobrim, kad KPK spēku zaudēja,4 KPK 120.pantā izmaiņas veiktas tikai divas reizes,5 KPK 122.pantā– trīs reizes.6 Kā nozīmīgākās šajā pantā vērtējamas 1994.gada 1.oktobrī spēkā stājušās izmaiņas, saskaņā ar kurām aizturēšanas maksimālais termiņš tika pagarināts no 48 uz 72 stundām, kā arī kopā ar citām izmaiņām KPK noteikts, ka par apcietināšanu lemj tiesnesis, nevis prokurors, kā tas bija līdz tam.7 Pārējie grozījumi nav tik būtiski un nemainīja institūta būtību.

Aizturēšana KPL reglamentēta 263.– 270.pantam. Nedaudz ieskatoties KPL tapšanas vēsturē, var secināt, ka aizturēšanas tiesiskā reglamentācija likumprojekta apspriešanas gaitā kopumā faktiski nav mainījusies. Kopš likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā 2004.gada 1.aprīlī pantos, kas reglamentē kriminālprocesuālo aizturēšanu, tika veiktas vairākas izmaiņas (intensīvāk uz likumprojekta izskatīšanu un pieņemšanu Saeimā otrajā lasījumā 2005.gada 25.februārī), dažas no tām, individuāli vērtējot, diezgan būtiskas un nedaudz tiks apskatītas turpmākajā publikācijas gaitā, taču tās nemainīja institūta kopējo būtību. Atzīmējams arī tas, ka kriminālprocesuālajai aizturēšanai veltītajos KPL pantos jau ir veiktas izmaiņas– piemēram, KPL 266.pantā veiktas izmaiņas ar 2005.gada 28.septembra likumu, kurš stājās spēkā līdz ar KPL spēkā stāšanos 2005.gada 1.oktobrī.8

Turpmāk pievērsīšos aizturēšanas kriminālprocesuālās reglamentācijas izmaiņām, salīdzinot KPK iekļauto tiesisko reglamentāciju, kāda tā bija spēkā brīdī, kad KPK tika nomainīts ar KPL, un pašreiz spēkā esošo KPL iekļauto aizturēšanas tiesisko regulējumu.

Atšķirībā no KPK, KPL normās iekļauti divi aizturēšanas veidi– aizturēšana un pirmsapcietinājuma aizturēšana. Pirmais no šiem veidiem ir salīdzināms ar līdz šim KPK reglamentēto kriminālprocesuālo aizturēšanu (turpmāk– aizturēšana), savukārt pirmsapcietinājuma aizturēšana (turpmāk– pirmsapcietinājuma aizturēšana) vērtējams kā Latvijas apstākļiem jauns kriminālprocesuāls institūts.

Salīdzinot KPK 120. un 122.pantos paredzēto aizturēšanu un KPL 263.–269.pantā ietverto aizturēšanas tiesisko reglamentāciju, atklājamas šādas būtiskākās izmaiņas un aktuāli/problemātiski jautājumi, kas ar tām saistāmi.


Aizturēšanas izpratne

KPK netika iekļauta aizturēšanas definīcija, KPL tā ir ietverta (1.tabula).

Būtiskas izmaiņas šāda jēdziena iekļaušana likumā nerada, jo faktiski apstiprina līdz šim teorijā atzīto aizturēšanas izpratni un procesuālo būtību– aizturēšana ir īslaicīga, preventīva brīvības atņemšana.

Uzreiz gan atzīmējams, ka aizturēšanas saturs nav vienīgais jautājums, kas tiek un ir jāapskata saistībā ar aizturēšanas izpratni. Šajā aspektā teorētiķu vidū īpašu popularitāti jau izsenis izpelnījusies diskusija par diviem jautājumiem

1) vai aizturēšana būtu vai nebūtu jāiekļauj drošības līdzekļu skaitā;

2) vai aizturēšana ir vai nav uzskatāma par izmeklēšanas darbību.

Abas šīs diskusijas ir plašāka pētījuma vērtas un nav tiešais šīs publikācijas intereses objekts, tāpēc tām pievērsīšos, tikai raksturojot likumdevēja nostāju šajā jautājumā. KPK nebija atsevišķu strukturālu kodeksa daļu, kas būtu veltītas piespiedu līdzekļiem un izmeklēšanas darbībām. Izmeklēšanas darbības bija iekļautas dažādās nodaļās, savukārt atsevišķa KPK nodaļa tika veidota tikai vienam no piespiedu līdzekļu veidiem– drošības līdzekļiem (sestā nodaļa “Drošības līdzekļi”). Aizturēšana bija iekļauta 11.nodaļā “Izziņa”. Tādējādi nepārprotami var secināt, ka aizturēšana netika atzīta par drošības līdzekli. Arī lielākā daļa zinātnieku piekrita likumdevēja viedoklim un aizturēšanu nepieskaitīja pie drošības līdzekļiem, uzskatot to par patstāvīgu kriminālprocesuālu institūtu, kaut bija arī tādi, kas šim uzskatam nepiekrita un piedāvāja aizturēšanu iekļaut drošības līdzekļu lokā.9 Apskatot KPL, var secināt, ka likumdevējs ir saglabājis pieeju, ka aizturēšana ir uzskatāma par piespiedu līdzekli, bet nav uzskatāma par drošības līdzekli. Tas, vai šāda pieeja ir bijusi pareiza, ir diskutējams jautājums, tā sakrīt ar daļu zinātnieku uzskatu, tomēr jāpiekrīt arī tam, ka tā radījusi vairākas problēmas, kurām pievērsīšos nedaudz vēlāk.

Kas attiecas uz jautājumu, vai aizturēšana ir uzskatāma par izmeklēšanas darbību, tad šeit atzīstams, ka KPK teksts tiešu atbildi uz šo jautājumu nedeva, savukārt zinātnieku uzskati dalījās.10 KPL aizturēšana ir iekļauta piespiedu līdzekļu skaitā un nodalīta no izmeklēšanas darbībām. Domājams, ka šāda pieeja ir atbalstāma un atbilstoša KPL lietotajai terminoloģijai. Saskaņā ar KPL 138.p. izmeklēšanas darbības ir darbības, kuru mērķis ir ziņu iegūšana un pārbaude, taču aizturēšanas kā preventīva piespiedu līdzekļa mērķis ir pavisam cits– nodrošināt atbilstošu kriminālprocesa norisi, novērt procesuālās kārtības traucējumus u.tml. Būtiski ir saprast, ka precīzas nostājas iekļaušana likumā attiecībā uz aizturēšanas procesuālo būtību nav tikai “jēdzieniskas” dabas vai teorētiska strīda risinājums, bet tai ir liela nozīme arī praktiskajā kriminālprocesa piemērošanā. Tieši šis aspekts ļauj kvalitatīvi izvērtēt jautājumu par to, kāda ietekme uz pierādīšanas procesu ir tādai procesuālai aizturēšanai, kuras gaitā pieļauti pārkāpumi. KPL 130.pantā raksturota procesuālo defektu ietekme uz iegūto ziņu izmantošanu pierādīšanā, t.i., pierādījumu procesuālās pieļaujamības jautājums.

Nereti praksē tieši pārkāpumus aizturēšanas gaitā saista ar pierādījumu nepieļaujamību. Tomēr šāda pieeja nav korekta. Neviens no piespiedu līdzekļa piemērošanas, tai skaitā aizturēšanas, mērķiem nav informācijas iegūšana, un šī piespiedu līdzekļa piemērošanas gaitā arī informācija netiek iegūta. Līdz ar to, ja aizturēšanas gaitā ir notikuši pārkāpumi, uz tiem nenoliedzami ir jāreaģē un pārkāpumus pieļāvušās personas jāsoda, taču šie pārkāpumi neietekmē pierādījumu pieļaujamību. Taču tai pašā laikā jāatzīmē, ka par pierādījumu pieļaujamības apšaubīšanas pamatu var būt un ir jābūt tiem procesuālajiem pārkāpumiem, kas pieļauti ar aizturēšanu saistītu izmeklēšanas darbību laikā – piemēram, aizturamās personas kratīšanā, aizturētās personas nopratināšanā u.tml. Tāpat pašas aizturēšanas procesuālie defekti var būt par pamatu plašāku jautājumu izvirzīšanai, piemēram, vai attiecībā uz personu ir nodrošināts taisnīgs process u.c.


Aizturēšanas pamats, nosacījumi un mērķis

Raksturojot aizturēšanas tiesiskos priekšnoteikumus, teorijā ir norādīts uz trim nozīmīgiem aspektiem– aizturēšanas pamatu, aizturēšanas nosacījumiem un aizturēšanas iemeslu (šajā publikācijā– mērķi). Tas, kā saprast katru no šiem jēdzieniem, nav vienveidīgi risināts jautājums, dažādi autori piedāvā dažādas izpratnes, nācies sastapties arī ar publikācijām, kurās aizturēšanas pamats un aizturēšanas nosacījumi jēdzieniski netiek nošķirti.11 Domājams, ka šī pieeja nav atbalstāma un šobrīd praktizējama. Arī KPL tekstā iekļautās norādes ļauj noprast, ka aizturēšanas pamats un nosacījumi ir šķirami jēdzieni, lai arī precīzu aizturēšanas pamata skaidrojumu nedod. Aizturēšanas pamata identificēšana KPL kontekstā pašreiz var būt visai sarežģīta. Skatot izolēti KPL 263.pantu, kura teksts aizturēšanu traktē kā preventīvu brīvības atņemšanu, ja pastāv aizturēšanas nosacījumi, varētu noprast, ka aizturēšanai nepieciešami tikai šie aizturēšanas nosacījumi. Šāds uzskats ir kļūdains, jo jau KPL 264.p.1.d. ir norāde, ka visupirms, lai vispār varētu sākt runāt par aizturēšanas iespējamību, ir jākonstatē, ka ir pamats pieņēmumam, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.

Domājams, ka tieši pieņēmums, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, varētu tikt definēts kā aizturēšanas vispārīgais pamats. Šāds secinājums atbilstu KPK 120.pantam un KPL 264.pantam (izņemot panta nosaukumu, kurš, atbalstot šādu uzskatu, tad būtu jāizsaka kā “aizturēšanas pamats un nosacījumi”). Tomēr zināmu neskaidrību šajā jautājumā vieš KPL 269.panta 1.daļas pirmā un otrā punkta redakcijas, kurā ir nošķirtas divas situācijas. Pirmajā nav apstiprinājušās aizdomas par to, ka aizturētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, otrajā situācijā noskaidrots, ka nav bijis aizturēšanas pamata. Faktiski, ja atzīstam, ka aizturēšanas pamats ir noteiktas pakāpes aizdomas par to, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tad šie divi apstākļi viens otru dublētu. Tādējādi varētu uzskatīt, ka likumdevējs ar aizturēšanas pamatu tomēr ir sapratis ko citu, nevis pamatu uzskatīt, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. Tā kā pantos, kas veltīti tieši aizturēšanai tieša aizturēšanas pamata definējuma nav, jāpievēršas vispārīgajai kriminālprocesuālo piespiedu līdzekļu reglamentācijai.

Piespiedu līdzekļu, tai skaitā aizturēšanas, pamata vispārīgs raksturojums dots KPL 241.pantā, kura pirmā daļa attiecas uz jebkuru piespiedu līdzekli, savukārt otrā un trešā– uz drošības līdzekļiem. Tādējādi secināms, ka uz aizturēšanu it kā attiecas šī panta pirmā daļa– “Procesuālā piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats ir personas pretdarbība kriminālprocesa mērķa sasniegšanai konkrētajā procesā vai atsevišķas procesuālās darbības veikšanai, savu procesuālo pienākumu nepildīšana vai nepienācīga pildīšana”, tomēr faktiski šāds apgalvojums neatbilstu aizturēšanas procesuālajai būtībai. Absolūtā vairumā gadījumu aizturēšana faktiski tiek realizēta situācijā, kad persona procesā vēl nav bijusi iesaistīta, tātad nav iespējams, ka tā jau būtu izdarījusi procesuālajām normām neatbilstošu rīcību un tādējādi šis piespiedu līdzekļa piemērošanas pamats nevar tikt realizēts. Līdz ar to secināms, ka faktiski uz šo brīdi aizturēšana, kuras gaitā tiktu ievērotas KPL 241.panta 1.daļas prasības, vairumā gadījumu nemaz nav iespējama. Aizturēšanas iemesls varētu būt vēlme nodrošināties pret iespējamo personas pretdarbību, aizbēgšanu u.tml., tātad tam ir izteikti preventīvs raksturs, kas neatbilst pašreizējai KPL 241.panta 1.daļas redakcijai. Teiktais ļauj secināt, ka šī norma attiecībā uz aizturēšanu ir steidzami jāgroza. Aizturēšanas pamata reglamentācija varētu būt līdzīga drošības līdzekļu pamata reglamentācijai, kas iekļauta 241.panta 2.daļā, lai arī tai ir veltāma zināma kritika, kam pievērsīšos nedaudz vēlāk.

Eiropas cilvēktiesību praksē viennozīmīgi atzīts, ka jebkāda preventīva brīvības atņemšana tikai tad būs atbilstoša,12 ja:

1) tā būs likumīga (tātad tiks ievēroti tie aizturēšanas nosacījumi un procedūra, kas minēti likumā);

2) ir pamats uzskatīt, ka persona izdarījusi noziedzīgo nodarījumu;

3) tā veikta ar nolūku nogādāt personu “kompetentā tiesu iestādē”. (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 1(c) punkts gan it kā nosaka, ka personai brīvība ir liegta likumīgi, ja tā ir aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot to kompetentai iestādei, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamats uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēgšanu, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa viennozīmīgi ir atzinusi, ka “nolūks nogādāt pie kompetentas amatpersonas” aptver visus trīs alternatīvos pamatojumus aizturēšanai vai apcietināšanai).13

Atbilstoši šim uzstādījumam var runāt par

1) aizturēšanas pamatu:

a) aizturēšanas vispārējais pamats– pieņēmums, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums (ietilpst iepriekš norādītajā “atbilstošas” brīvības atņemšanas 2.apstāklī);

b) “speciālais” aizturēšanas pamats– pieņēmums, ka, nepiemērojot šo piespiedu līdzekli, pastāv varbūtība, ka persona izvairīsies no procesa, traucēs to u.tml. (ietilpst iepriekš norādītajā “atbilstošas” brīvības atņemšanas 1.apstāklī);

2) aizturēšanas nosacījumiem– likumā paredzētām situācijām, kad aizturēšana var tikt īstenota (ietilpst iepriekš norādītajā “atbilstošas” brīvības atņemšanas 1.apstāklī);

3) aizturēšanas mērķi– t.i., nolūku, kāpēc aizturēšana tiek veikta (ietilpst iepriekš norādītajā “atbilstošas” brīvības atņemšanas 3.apstāklī).

Protams, var tikt izvirzīti un pamatoti arī citādi jēdzienu lietojuma modeļi, taču viens ir neapšaubāms– likumdevējam būtu jāizvēlas viens modelis un tas konsekventi jāievēro visā likumā, jo pašreiz likumā pieļautā vienādu jēdzienu attiecināšana uz dažādām situācijām vai arī vienādu situāciju apzīmēšana ar dažādiem jēdzieniem nav pieļaujama un būtu nekavējoties labojama. Un tā nav tikai teorētiska rakstura problēma, kas pats par sevi arī nebūtu tik mazsvarīgi, bet gan var atstāt ļoti lietu iespaidu arī praksē.

Šajā publikācijā tīram jēdzienu traktējumam vairs nepievērsīšos un, attīstot tālāk iepriekš norādīto aizturēšanas tiesisko apstākļu pirmo modeli, nedaudz sīkāk apskatīšu aizturēšanas pamata, nosacījumu un aizturēšana iemeslu saturu.

Piekrītot, ka vispārējais aizturēšanas pamats ir noteiktā pakāpē apstiprināts pieņēmums, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, jārisina nākamais jautājums– vai jebkura noziedzīga nodarījuma izdarīšana ir pamats aizturēšanai? Atbilde uz šo jautājumu iezīmē vienu no būtiskākajām izmaiņām aizturēšanas tiesiskajā reglamentācijā, KPK salīdzinot ar KPL. Tā saskaņā ar KPK personu varēja aizturēt tikai un vienīgi tad, ja tā tika turēta aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru paredzēts brīvības atņemšanas sods, turpretim KPL paredz iespēju personu aizturēt arī tad, ja par attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu saistīts sods nav paredzēts (2.tabula).

Domājams, ka aizturēšanas iespējas paredzēšana arī tajās situācijās, kad izdarītais noziedzīgais nodarījums nav sodāms ar sodu, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, it sevišķi izvērtējot to kopsakarā ar aizturēšanas nosacījumiem (piemēram, aizturēt var meklējamu personu) un aizturēšanas ilgumu, nav pareizākais situācijas risinājums. Pamatojums šādam uzskatam varētu būs atziņa, ka, ja personai kā sodīšanas līdzekli nevar piemērot brīvības atņemšanu, tad diez vai tiesiski pamatoti ir to piemērot kā preventīvu piespiedu līdzekli.

Savukārt t.s. “speciālais” aizturēšanas pamats, lai arī neapšaubāmi atzīts teorijā un Eiropas cilvēktiesību tiesas praksē, likumā tieši nav atrunāts. Taču tas nenozīmē, ka tas nav jākonstatē. Norādītais ļauj secināt, ka aizturēšanas “speciālais” pamats varētu būt ļoti līdzīgs drošības līdzekļu (it sevišķi apcietinājuma) piemērošanas pamatam, noteiktam KPL 241.panta 2.daļā, t.i., pieņēmums, ka persona varētu izvairīties no procesa, un pieņēmums, ka persona varētu turpināt izdarīt noziedzīgas darbības.

Jautājums par aizturēšanas pamatu ir cieši saistīts ar aizturēšanas nosacījumiem. Salīdzinot KPK un KPL ietvertos aizturēšanas nosacījumus, secināms, ka tie būtiski atšķiras.14

Aizturēšanas pamatnosacījumi15 KPK un KPL daļēji ir līdzīgi, tomēr ir arī vairākas būtiskas izmaiņas. Tā, piemēram, gan KPK, gan KPL paredz, ka esot aizturēšanas pamatnosacījumiem, personu var aizturēt tikai tad, ja tā izdarījusi tādu noziedzīgu nodarījumu, par kuru draud saskaņā ar KPK brīvības atņemšanas sods, saskaņā ar KPL– ar brīvības atņemšanu saistīts sods.

Apskatot šo pamatnosacījumu reglamentāciju, uzskatāmi redzams, ka tie visi vairāk vai mazāk būtiski, tomēr ir mainīti, kā arī likumā iekļauti tādi nosacījumi, kas agrāk nebija ietverti. Pirmais KPL ietvertais aizturēšanas nosacījums saistās ar personas pārsteigšanu saistībā ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Pašreizējā KPL redakcija paredz trīs situācijas, kas atbilst šim nosacījumam:

1) persona pārsteigta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī,

2) persona pārsteigta tūlīt pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas,

3) persona pārsteigta bēgam no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas.

Pirmās divas situācijas, lai arī citādi vārdiski izteiktas, tika ietvertas arī KPK 120.p.1.d.1.pkt. Trešo situāciju šis punkts neparedzēja, tomēr nevar uzskatīt, ka šīs situācijas kā aizturēšanas nosacījuma iekļaušana likumā būtu kas īpaši jauns vai atšķirīgs. Ŋ ādu apgalvojumu var pamatot ar to, ka, neskatoties uz tiešu nepieminēšanu panta tekstā, bēgšana no notikuma vietas tomēr tika traktēta kā KPK 120.p.1.d.1pkt. minētā nosacījuma izpausme gan tiesību doktrīnā,16 gan tiesībpiemērošanas praksē.

Otrais nosacījums saistās ar citu personu norādīšanu uz aizturamo kā noziedzīgu nodarījumu izdarījušo personu. KPK šī nosacījuma ietvaros paredzēja, ka uz aizturamo norāda aculiecinieki, kā arī cietušie. Tiesību doktrīnā un praksē ar aculieciniekiem tika saprasti “...tie, kas paši redzējuši, ka aizdomās turētā persona izdara noziedzīgu darbību... Par aculiecinieku var būt jebkura persona, arī nozieguma līdzdalībnieks”.17 KPL personas, kuru norādījums var būt aizturēšanas iemesls, raksturotas citādi, un tieši, tās ir:

1) cietušais, kurš redzējis noziedzīgu nodarījumu,

2) cita persona, kura redzējusi noziedzīgu nodarījumu,

3) cietušais, kurš citādā veidā tieši ieguvis informāciju par noziedzīgu nodarījumu,

4) cita persona, kura citādā veidā tieši ieguvusi informāciju par noziedzīgu nodarījumu.

Norādītais ļauj secināt, ka aizturēšanas nosacījums, kas izpaužas kā personu norādījums uz aizturamo personu kā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, KPL salīdzinājumā ar KPP aptver plašāku situāciju loku. Pirmkārt, KPL pieļauj ne tikai tādu personu norādījumu, kuras redzējušas noziedzīgu nodarījumu, bet arī tādu personu norādījumu, kuras ieguvušas informāciju citādā veidā. Kā citādu veidu var norādīt, piemēram, to, ka personas, dzirdējušas, piemēram, līdzdalībnieka noradījumu, kurš organizējis noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, bet pašu norises faktu nav redzējis, u.tml. Otrkārt, īpaša uzmanība jāvelta arī vārda “tieši” lietojumam KPK un KPL attiecīgo pantu tekstos. KPK bija iekļauta norāde uz aculiecinieku, kurš tieši norāda uz aizturamo personu kā noziedzīgā nodarījuma izdarītāju. KPL tekstā vārds “tieši” lietots citā vietā un citā kontekstā (“tieši ieguvis informāciju”). Grūti izvērtēt, vai likumprojekta autori to apzinājās, taču tādā veidā faktiski ir mainīta šīs situācijas būtība.

KPK lietotais “tieši norāda” faktiski var tikt saistīts kopā ar tieša pierādījuma esamību. Respektīvi, attiecīgā persona ir sniegusi informāciju, ka tieši šis cilvēks ir izdarījis tieši šo noziedzīgo nodarījumu, piemēram, persona redzējusi, ka tieši šis cilvēks nodara otram miesas bojājumus u.tml. Lai arī praksē tika pieļauta, tomēr no likuma viedokļa neatbilstoša bija situācija, kad kā aizturēšanas nosacījums tika traktēta personas netieša norāde uz iespējamo vainojamo personu (piemēram, norāde par izdarīšanas motīvu, iepriekšējiem draudiem u.tml.). Savukārt tas, ka tika ņemtas vērā tikai aculiecinieku norādes, nozīmēja, ka šai personai jābūt “tieši” uztvērušai noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu, t.i., jābūt sākotnējam informācijas avotam pretstatā atvasinātam– piemēram, nevarēja tikt ņemtas vērā tādas personas norādes, kura par notikumu un tā izdarītāju stāsta pēc atstāsta u.tml.

KPL vārds “tieši” attiecas uz informācijas ieguves veidu. Tātad, tāpat kā KPK, arī KPL neparedz iespēju kā izturēšanas nosacījumu traktēt atvasināta avota sniegto informāciju. Taču, atšķirībā no KPK, KPL normas vairs neparedz, ka attiecīgās personas norādei būtu jābūt “tiešai”. Tādējādi turpmāk šo nosacījumu var attiecināt arī uz situācijām, kad attiecīgās personas norāde (liecības) tiks vērtēta kā netiešs pierādījums.

Trešais aizturēšanas pamatnosacījums saistāms ar noziedzīga nodarījuma pēdu atrašanu pie aizturamās u.tml. personas. Šis nosacījums KPL ir precizēts un, domājams, vārdiski veiksmīgāk izteikts, taču jāatzīst, ka tas būtiski nav mainījies. Interesanti atzīmēt, ka KPL redakcijā, kāda tika pieņemts pirmajā lasījumā, nebija norādes uz “acīm redzamām” pēdām, taču jau otrajā lasījumā šis jēdziens, kas lietots KPK, tika atjaunots.

Ceturtais un piektais vērtējami kā jauni aizturēšanas nosacījumi. Tā KPL atšķirībā no KPK paredz, ka aizturēšanas nosacījums ir arī noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietā atrastas aizturamās personas pēdas. Šāda nosacījuma iekļaušana likumā, vispārīgi vērtējot, ir visnotaļ atbalstāma.

Tāpat KPK iekļauta konceptuāli jauna nostāja– proti, var aizturēt arī meklējamo personu. Tā kā šāds risinājums ieviesis būtiskas izmaiņas, tajā ir vairākas nozīmīgas praktiska un tiesiska rakstura problēmas, tad tam pievērsīšos atsevišķi publikācijas tālākā gaitā.

KPL, tāpat kā KPK, iekļauti arī t.s. aizturēšanas papildnosacījumi jeb papildu gadījumi, kad personu var aizturēt. To reglamentāciju ir skārušas būtiskākās izmaiņas.

Sākotnēji pievērsīšos KPK 120p.2.d. un KPL 264.p.2.d. salīdzinošai analīzei. Sākotnēji šķiet, ka attiecīgo situāciju reglamentācija ir visai līdzīga. Zināmi līdzības momenti tiešām pastāv, taču ir vairākas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, visbūtiskāk šķiet pieminēt, ka KPK paredzēja, ka personu papildus iepriekš apskatītajām situācijām, kas dēvētas par aizturēšanas pamatnosacījumiem, var aizturēt, ja tā:

1) mēģina bēgt vai

2) tai nav pastāvīgas dzīves vietas, vai

3) nav noskaidrota tās personība.

KPL savukārt paredz arī trīs situācijas, taču nedaudz atšķirīgas:

1) personas identitāte nav zināma, jo persona ir atteikusies pati sniegt informāciju par savu identitāti, kā arī tā nav noskaidrota citā veidā. Šī situācija varētu tikt salīdzināta ar iepriekš norādīto KPK reglamentēto trešo situāciju. Jāatzīst, ka KPL šī situācija ir reglamentēta precīzāk un šī reglamentācija vērtējama pozitīvi;

2) personai nav ne noteiktas dzīvesvietas, ne darbavietas. Šī situācija savukārt varētu tikt salīdzināta ar KPK iepriekš norādīto KPK reglamentēto otro situāciju. Tomēr atzīmējamas būtiskas atšķirības– pirmkārt, KPK tika lietots jēdziens “pastāvīga dzīvesvieta”, bet KPL– “noteikta dzīvesvieta”. Ņemot vērā, ka KPL atzīst arī terminu “pastāvīga dzīvesvieta”, nākas secināt, ka likumdevējs šos jēdzienus ir nošķīris. Otrkārt, lai varētu realizēt aizturēšanu saskaņā ar KPL 264.p.2.d.2.pkt. prasībām, aizturamajai personai nedrīkst būt ne noteiktas dzīvesvietas, ne darbavietas. Praksē ir dzirdēts uzskats, ka pietiek ar to, ka personai nav vai nu darbavietas, vai dzīvesvietas. Taču šāds uzskats neatbilst KPL normai, jo tajā lietots saiklis “un”, nevis “vai”. Grūti teikt, vai likumprojekta autori to darījuši apzināti vai ne, tomēr pašreizējo reglamentāciju ignorēt nevar. Bez tam diez vai vispār būtu tiesiski korekti pieļaut iespēju, ka personas aizturēšanas iemesls ir tikai un vienīgi tas, ka personai nav, piemēram, noteiktas darbavietas;

3) persona mēģinājusi atstāt valsti, un tai nav pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā. Šī situācija salīdzināma ar iepriekš norādīto KPK reglamentēto otro un trešo situāciju, tikai saskaņā ar KPL atkal ir nepieciešama apstākļu kombinācija– tikai šoreiz KPL 264.p.2.d.3.pkt. pieprasa vienlaicīgu pastāvīgas dzīvesvietas neesamību un mēģinājumu izbraukt no valsts.

Noslēdzot šo aizturēšanas nosacījumu īsu apskatu, jānorāda uz galveno atšķirību starp KPK un KPL reglamentētajiem aizturēšanas papildnosacījumiem. KPK paredzēja, ka šie papildnosacījumi ir skatāmi individuāli, t.i., nav saistāmi ar aizturēšanas pamatnosacījumiem, un realizējami tikai tad, ja persona tiek turēta aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas paredz brīvības atņemšanas sodu. Savukārt KPL šo papildu nosacījumu īstenošanu saista ar citu situāciju, proti– tie realizējami situācijā, kad ir pamats uzskatīt, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru nedraud ar brīvības atņemšanu saistīts sods, un ir kāds no aizturēšanas pamatnosacījumiem. Konspektīvi šo atšķirību var raksturot šādi: lai personas aizturēšanu īstenotu sakarā ar t.s. papildnosacījumu esamību KPK, bija nepieciešams, lai personai tiktu inkriminēts tāds noziedzīgs nodarījums, par kura izdarīšanu draud brīvības atņemšanas sods; saskaņā ar KPL tas nav nepieciešams. Savukārt saskaņā ar KPK aizturēšanas papildnosacījumu esamība bija pietiekams aizturēšanas nosacījums pats par sevi, bet saskaņā ar KPL bez papildnosacījumiem nepieciešama arī kāda pamatnosacījuma esamība.

KPL 264.panta 3.daļa paredz vēl vienu aizturēšanas papildnosacījumu, kāds nebija iekļauts KPK,– proti, aizturēšanas nosacījums var būt fakts, ka persona klaiņo un slapstās smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas vietā. Šī aizturēšanas papildnosacījuma realizēšanai nav nepieciešams kāds aizturēšanas pamatnosacījums. Tomēr, kā ikvienai aizturēšanai, nepieciešams aizturēšanas pamats– pieņēmums, ka persona izdarījusi šo noziedzīgo nodarījumu. Jāatzīmē, ka šāda aizturēšanas nosacījuma iekļaušana likumā ir visai diskutējama. Ja attiecīgā panta pirmā un otrā daļa vismaz vispārīgi dod norādes uz to, uz kādiem faktiem pamatojoties var veidoties pieņēmums, ka attiecīgā persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (liecinieku norāde, pēdu atrašanas fakts u.tml.), tad šī nosacījuma saturā tas nav iekļauts.

Domājams, ka šāda nekonkrēta aizturēšanas nosacījuma esamība varētu tikt apšaubīta no tās atbilstības vispāratzītai cilvēktiesību prasībai, ka likumam ir jānosaka konkrētas situācijas, kurās personai var tikt liegta brīvība. Tāpat, kamēr šāds nosacījums likumā pastāv, tā piemērošanai praksē jābūt īpaši izsvērtai un piesardzīgai. Pirmkārt, nedrīkst pieļaut situācijas, ka personas tiek aizturētas tāpēc vien, ka tās atrodas notikuma vietā (sīkāku skaidrojumu norādīšu vēlāk, raksturojot aizturēšanas iemeslu), un otrkārt, aizturēšanu veikušajām amatpersonām vienmēr jāatceras, ka jebkura piespiedu līdzekļa pamatojumam (šajā gadījumā arī pieņēmumam, ka persona izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu) jābūt pierādāmam ar krimināllietas materiāliem. “Prasība, ka arestam vai aizturēšanai jābūt pamatotai ar nopietnām aizdomām, ka pastāv noziegums, nozīmē, ka jābūt faktiem vai informācijai, kas apmierinātu objektīvu vērotāju.”18

KPL pantos, kas veltīti aizturēšanas reglamentācijai, norādes par to, ka jābūt pietiekamam pamatam pieņēmumam, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un aizturēšanas nosacījumiem, ir izteiktas pietiekami skaidri, savukārt norādes par to, kāds ir aizturēšanas mērķis vai nolūks, nav. Tādējādi var veidoties priekšstats, ka, lai aizturēšana būtu likumīga un pamatota, saskaņā ar KPL 264.p. pietiek vien konstatēt:

1) pamatu pieņēmumam, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu;

2) aizturēšanas nosacījumu esamību.

Taču šāds uzskats būtu aplams un pilnībā neatbilstošs Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei. Kā jau norādīts iepriekš, lai aizturēšana tiktu atzīta par atbilstošu blakus aizturēšanas pamatam un nosacījumiem, nepieciešams arī aizturēšanas mērķis– vispārīgs nolūks nodrošināt personas nogādāšanu kompetentā tiesu iestādē.

Taču šo mērķi nevajadzētu tulkot sašaurināti, proti, ka aizturēšanas iemesls ir tūlītēja nogādāšana pie tiesneša (tūlītēja tiesas kontrole gan ir aizturētā neatņemamas tiesības, par ko nedaudz tiks minēts vēlāk) jautājuma lemšanai par turpmāku personas turēšanu preventīvā brīvības atņemšanā. Šis iemesls būtu skatāms plašāk– proti, kā nolūks personu nogādāt kompetentā iestādē sakarā ar pret viņu izvirzīto apsūdzību. Vēl vispārīgāk varam teikt, ka aizturēšanas iemesls varētu būt vēlēšanās novērst situāciju, kad aizturētais izvairās no ierašanās kompetentā iestādē u.tml., liek šķēršļus procesa novešanai līdz atrisinājumam kompetentā iestādē u.c. Šāds apgalvojums pamatojams ar virkni Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kuros analizēta frāze “nolūks nogādāt kompetentā tiesu iestādē”, kā, piemēram, spriedumos, kuros par nelikumīgiem atzīta t.s. “preventīvā aizturēšana” jeb aizturēšana apstākļos, kad nav faktu, kad persona ir izdarījusi kādu konkrētu noziedzīgu nodarījumu, par ko var tikt sodīta, bet ir tikai uzskats, ka persona varētu izdarīt kādu bīstamu darbību.19

Vēlme nodrošināties pret noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, izolēti vērtējot, nevarētu būt pietiekams iemesls preventīvas brīvības atņemšanas īstenošanai.20 Tāpat tiesa atzinusi: “Ja vien aresta vai aizturēšanas laikā ir nolūks nogādāt personu tiesā, tad nav svarīgi, vai viņš vēlāk ir vai nav īstenībā nogādāts tiesā vai apsūdzēts…”21 Tomēr būtiski atzīmēt, ka nekādā gadījumā nav pieļaujama aizturēšana bez pietiekama pamata aizdomām par konkrētās personas vainu noziedzīgā nodarījumā un vēlmes to nodot tiesāšanai (t.s. aizturēšana bez konkrēta iemesla, sarunvalodā raksturojot– izskatās aizdomīgs, aizturēsim, papratināsim, varbūt kaut ko noskaidrosim...) (angļu valodā kā ļoti trāpīgs apzīmējums šādai situācijai lietots “fishing expedition”), t.i., tikai ar nopratināšanas nolūku.22


Aizturēšanas ilgums

Gan KPK, gan KPL aizturēšanas termiņš tika noteikts, izvēloties norādīt tikai maksimālo pieļaujamo termiņu– KPK 72, KPL– 48 stundas. KPL attiecīgā nostāja ir precizēta, norādot, ka aizturētā persona pie tiesneša ir jānogādā nekavējoties, bet ne vēlāk kā 48 stundu laikā. Domājams, ka KPL iekļautais aizturēšanas termiņa regulējums ir atbilstošs starptautiskām prasībām. Tomēr jāatceras, ka, piemērojot šo normu praksē, nedrīkst pieļaut pieeju, ka aizturēšanas termiņš ir 48 stundas, bet gan persona pie izmeklēšanas tiesneša jānogādā, cik drīz tas vien ir iespējams, nevis bez faktiskas nepieciešamības un tiesiska pamatojuma, nogaidot līdz pēdējam termiņa brīdim. Prasība pēc nekavējošas aizturētas personas nogādāšanas pie tiesneša ietverta arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5.panta 3.punktā, un tās komentāros literatūrā ir norādīts– pamatnoteikumam ir jābūt, ka aizturētais ir nogādājams pie tiesneša bez jebkādas neattaisnotas kavēšanās. Var pieņemt, ka attiecīgā amatpersona veic kādas izzinošas darbības nolūkā nodrošināt tiesnesi ar plašāku informāciju lēmuma pieņemšanai. Parasti tiek pieņemts, ka aizturētais pie tiesneša jānogādā ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc aizturēšanas. Tikai izņēmuma gadījumos ir pieļaujams ilgāks periods. Atklāts un konkrētos apstākļos pārbaudāms paliek jautājums, vai attaisnojama nenogādāšana pie tiesneša četru vai mazāk dienu garumā, bet piecu dienu periods jau uzskatāms par konvencijas pārkāpumu.23

Saskaņā ar KPL, beidzoties 48 stundu termiņam, ja personai nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts piespiedu līdzeklis, tā nekavējoties jāatbrīvo. Atbrīvošana īstenojama arī tajā situācijā, ja brīdī, kad beidzas termiņš, vēl turpinās ierosinājuma par apcietinājuma piemērošanu skatīšana (piemēram, izmeklēšanas tiesnesis iepazīstas ar lietas materiāliem). Ŋ ajā sakarā norādāms, ka KPL 268.p.1.d. teikuma daļa “vai aizturētajam jāpiemēro cits drošības līdzeklis” ir nekorekta un ir svītrojama, jo, pirmkārt, tikai ar brīvības atņemšanu saistīta un neviena cita drošības līdzekļa piemērošana ļauj personu paturēt nebrīvē un, otrkārt, šī norāde neatbilst arī KPL 269.panta 1.daļas 5.punktam. Tāpat persona nekavējoties jāatbrīvo arī tad, ja 48 stundu termiņš vēl nav beidzies, taču, lemjot ierosinājumu par ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa piemērošanu, izmeklēšanas tiesnesis to piemērot atteicies.

Attiecībā uz aizturēšanas termiņiem ir vairāki aktuāli jautājumi. Manuprāt, divi aktuālākie ir:

1) vai tad, ja persona atzīta par aizdomās turēto aizturēšanas laikā, aizturēšana drīkst turpināties, vai ir jāpārtrauc, un

2) vai attaisnojams tik ilgs termiņš meklējamo personu aizturēšanā?

Uz pirmo no šiem jautājumiem atbildi mēģināšu sniegt publikācijas daļā par to personu statusu, kuras ir aizturētas, savukārt uz otro– daļā par meklējamo personu aizturēšanu.

Noslēdzot jautājumu par aizturēšanas termiņu, šķiet vietā pieminēt, ka, atšķirībā no KPK, KPL 264.panta 4.daļā tieši iekļauta norāde, ka vienā kriminālprocesā personu var aizturēt tikai vienu reizi. Ŋ ādas normas iekļaušana likumā gan pēc būtības neko nemaina, jo, piemērojot KPK normas pēc jēgas un tiesiskās būtības, arī KPK darbības laikā bija iespējama tikai vienreizēja personas aizturēšana viena kriminālprocesa ietvaros. Vēl jo vairāk– gan KPK darbības laikos, gan šobrīd šo nostāju nevajadzētu uztvert burtiski, bet gan tās piemērošanā ievērot tās būtību un mērķi. Respektīvi, nebūtu pieļaujamas arī situācijas, kad, piemēram, vienveidīga rakstura noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas gadījumā, kas konkrētajā situācijā formāli tiek izmeklēti dažādos procesos, persona tiek aizturēta vairākas reizes pēc kārtas, pat faktiski neatbrīvojot to no brīvības atņemšanas iestādes. Piemēram, ja persona tiek aizturēta aizdomās par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un ir pamats pieņēmumam, ka tā veikusi šo nodarījumu vienveidīgā ceļā gan saistībā ar firmu A, gan firmu B, gan firmu C, un, kaut arī fakti par firmu A, firmu B un firmu C tiek izmeklēti atsevišķos procesos, nebūtu pamatoti personu aizturēt trīs reizes. Nepieciešamības gadījumā būtu jālemj par personas apcietināšanu.


Aizturēšanas procesuālā norise un noformēšana

Lai arī, salīdzinot KPK un KPL ietverto, aizturēšanas norises un procesuālās dokumentēšanas jomā ir ieviestas vairākas izmaiņas, tas tomēr nemaina kopējo šo jautājumu būtību, tāpēc pie tām nepakavēšos. Jāatzīmē gan, ka šobrīd daudz detalizētāk ir reglamentēts aizturēšanas protokola saturs, kas vērtējams pozitīvi. Kā kritiska piezīme aizturēšanas protokola tiesiskajā reglamentācijā gan norādāma kārtējā likumprojekta autoru un likumdevēju, domājams, neuzmanības kļūda. Tā, 266.panta 1.daļas 6.punktā ir norāde, ka aizturēšanas protokolā ir jānorāda, “vai ir veikta personas pārmeklēšana un kas ir atrasts”, tai pašā laikā KPL nav iekļauta tāda procesuāla darbība kā personas pārmeklēšana. Šīs kļūdas rašanos gan var izskaidrot, ja kaut nedaudz pārzina likumprojekta tapšanas vēsturi (likumprojekta tekstā, kāds tika pieņemts pirmajā lasījumā, bija norāde, ka, personu aizturot, tiek veikta personas pārmeklēšana, un secīgi kā atbilstoša vērtējama tagadējā 266.panta 1.daļas 6.punkta redakcija, taču jau otrajā lasījumā “personas pārmeklēšana” vairs netiek lietota un notiek atgriešanās pie personas kratīšanas jēdziena, taču 266.p.1.d.6.pkt. tā arī netiek izlabots) , taču nekādā ziņā nevar attaisnot.

Teorētiska un praktiska rakstura problēmas saskatāmas arī, piemēram, personas, kura aizturēta, pratināšanā– piemēram, aizturētais uzskatāms par patstāvīgu procesa dalībnieku, kuram ir tiesības liecināt. Liecību iegūšanas veids ir pratināšana.

Taču KPL nodaļā par izmeklēšanas darbībām nav paredzēta tāda darbība kā aizturētā pratināšana, savukārt KPL 138.panta 2.daļa paredz, ka drīkst veikt tikai tādas izmeklēšanas darbības, kas tieši paredzētas likumā. Šis nenoliedzami ir ļoti būtisks jautājums, tomēr šajā publikācijā tam kā tieši neattiecināmam uz aizturēšanu nepievērsīšos, veltot tam īpašu uzmanību publikācijā par kriminālprocesuālās kārtības izmaiņām attiecībā uz izmeklēšanas darbībām.


Meklējamās personas aizturēšana

Tā kā meklējamās personas aizturēšana ir īpatnējs aizturēšanas veids, tad, manuprāt, tam veltāma atsevišķa uzmanība. Kā jau norādīts, KPK 120.pantā neparedzēja kā aizturēšanas nosacījumu to, ka persona ir izsludināta meklēšanā, savukārt KPL tas ir paredzēts– tas iekļauts KPL 264.panta 1.daļas 5.punktā. Saskaņā ar KPL 378.p.5.d. meklēšanā var izsludināt aizdomās turēto vai apsūdzēto personu, kura slēpjas un kuras atrašanās vieta nav zināma. Tādējādi KPL iekļautas vairākas būtiskas atšķirības no KPK. Pirmkārt, agrāk kriminālprocesuālā kārtībā meklēšanā varēja izsludināt tikai apsūdzētu personu, taču šobrīd tas iespējams arī attiecībā uz aizdomās turēto.

Otrkārt, agrāk brīdī, kad meklējamā persona tika atrasta, liegt brīvību varēja tikai tam apsūdzētajam, attiecībā uz kuru ir piemērots drošības līdzeklis– apcietinājums. Šo situāciju raksturojot, nebūtu pat īsti korekti lietot jēdzienu “aizturēt” tā kriminālprocesuālā nozīmē, jo faktiski brīvības liegšana šai personai bija uzskatāma par apcietinājuma piemērošanas sākumu. Šobrīd aizturēšana attiecināma arī uz tādu situāciju, kad meklējamai persona ir piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts vai arī nav piemērots nekāds drošības līdzeklis.

Kopumā nostāja par meklējamās personas aizturēšanas iespējamību nav vērtējama negatīvi, tomēr tam, kā pašreiz tā reglamentēta, KPL veltāmas vairākas kritiskas piezīmes. Jau pašā šīs tēzes pamatojuma sākumā jānorāda, ka šim aizturēšanas gadījumam ir daudz vairāk atšķirīgā nekā kopīgā ar pārējiem KPL 264.panta 2.daļā paredzētajiem aizturēšanas gadījumiem. Jāatzīst, ka tas ir acīmredzami neiederīgs kopīgajā aizturēšanas reglamentācijā. Tā, pirmkārt, šis ir vienīgais nosacījums, kurš paredz aizdomās turētās vai apsūdzētās personas aizturēšanu– visi pārējie saistāmi ar tādas personas aizturēšanu, kurai vēl nav noteikta procesuāla statusa un kura tādu iegūst ar aizturēšanas brīdi. Meklēšanā esošais aizturētais savukārt jau statusu ir ieguvis iepriekš, un nav nekāda pamata viņam vēlreiz piešķirt aizturētā statusu ar atšķirīgu, mazāku tiesību apjomu (vairāk sk. nākamajā publikācijas daļā). Otrkārt, ir acīmredzami neatbilstoši šo aizturēšanas gadījumu pielīdzināt citiem aizturēšanas termiņa ziņā. Nav nekāda pamatojuma personu, kura tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta un aizturēta tikai tāpēc, ka izsludināta tās meklēšana, atļaut aizturēt līdz 48 stundām– faktiski šīs aizturēšanas gadījumā persona nekavējoties jānogādā pie procesa virzītāja, kurš izsludinājis meklēšanu, jautājuma lemšanai par turpmāko rīcību.

Norādītais ļauj izteikt apgalvojumu, ka meklēšanā esošas personas aizturēšana uzskatāma par tik atšķirīgu aizturēšanas veidu, ka nebūtu iekļaujama vispārējos aizturēšanas gadījumos, bet gan paredzama kā patstāvīgs aizturēšanas veids. Te vietā atzīmēt, ka daudz līdzīgāka meklēšanā esošās personas aizturēšana ir pašreiz KPL 270.p. paredzētajai pirmsapcietinājuma aizturēšanai un tieši kopā ar to tā būtu tiesiski reglamentējama.

Kā jau publikācijas sākumā atzīmēts, pirmsapcietinājuma aizturēšana ir jauns institūts, kas iekļauts KPL, bet netika paredzēts KPK.

“270.pants. Pirmsapcietinājuma aizturēšana

(1) Izmeklētājs vai prokurors var aizturēt aizdomās turēto vai apsūdzēto uz laiku līdz 12 stundām nogādāšanai pie izmeklēšanas tiesneša, lai izlemtu jautājumu par apcietinājuma piemērošanu, ja:

1) vienlaikus ar lēmumu par sauk­šanu pie kriminālatbildības ir sagatavots ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu;

2) persona pārkāpusi iepriekš piemērotā drošības līdzekļa noteikumus un ir nepieciešams piemērot apcietinājumu.

(2) Persona, kura aizturēta šajā pantā noteiktajā kārtībā, norādītajā termiņā obligāti nogādājama pie izmeklēšanas tiesneša, turklāt aizturēšanas laikā nedrīkst veikt izmeklēšanas darbības ar tās piedalīšanos, izņemot nopratināšanu par šā panta pirmās daļas 2.punktā minētajiem apstākļiem.” Sākotnēji, domājams, būtu jānorāda uz būtiskākajām atšķirībām starp aizturēšanu un pirmsapcietinājuma aizturēšanu:

1) šiem aizturēšanas gadījumiem ir atšķirīgi aizturēšanas nosacījumi;

2) šiem aizturēšanas gadījumiem ir atšķirīgs laiks– līdz 48 stundām aizturēšana, savukārt līdz 12 stundām– pirmsapcietinājuma aizturēšana;

3) šo aizturēšanas gadījumu laikā ir dažādas iespējas veikt izmeklēšanas darbības ar aizturēto personu– aizturēšanas laikā ar aizturēto var veikt visas procesuālās darbības, savukārt pirmsapcietinājuma aizturēšanas laikā var veikt tikai un vienīgi nopratināšanu tikai un vienīgi par pirmsapcietinājuma aizturēšanas apstākļiem (t.i., kāpēc persona pārkāpusi drošības līdzekli u.tml.);

4) atšķiras to personu statuss, kuras ir aizturētas– aizturēšanas (izņemot meklējamās personas aizturēšanu) gadījumā personai, brīdī, kad tā tiek aizturēta, vēl nav nekāda statusa, savukārt pirmsapcietinājuma kārtībā var aizturēt tikai apsūdzēto (saskaņā ar KPL 270.panta 1.daļas 1.pkt. un 2.pkt.) un aizdomās turēto (saskaņā ar KPL 270.panta 1.daļas 2.pkt.).

Pirmsapcietinājuma institūta ieviešana kopumā vērtējama pozitīvi. Tā daļā gadījumu atrisina problēmu, kas pastāvēja iepriekš, proti, uz kāda pamata liegt brīvību personai, attiecībā uz kuru tiek skatīts jautājums par apcietināšanu, vēl pirms apcietinājuma piemērošanas. Tomēr pašreiz spēkā esošajā reglamentācijā ir trūkumi. Kā būtiskāko no tiem var minēt to, ka joprojām pilnībā nav atrisināta pirmsapcietināšanas brīvības atņemšana personai izmeklēšanas laikā. Tā, piemēram, izmeklētājs ir tiesīgs piemērot pirmsapcietinājuma aizturēšanu tikai tad, ja persona ir pārkāpusi jau kādu iepriekš piemērotu drošības līdzekli. Savukārt, ja izmeklētājs sastāda ierosinājumu piemērot apcietinājumu situācijā, kad personai iepriekš nav bijis piemērots cits drošības līdzeklis, un secīgi tā neko vēl nav pārkāpusi (un tādas tiesības viņam ir), kā arī persona nav aizturama KPL 264.panta kārtībā, tad šādu aizturēšanu piemērot nevar. Interesanti atzīmēt, ka KPL redakcijā, kāda tika pieņemta pirmajā lasījumā, bija paredzēti trīs pirmsapcietinājuma aizturēšanas gadījumi– divi esošie– un “nav pamata šā likuma 265.pantā (tagadējais 264.pants– autores piezīme) paredzētajai aizturēšanai, bet ir pamats apcietinājuma piemērošanai”. Jau otrajā lasījumā pieņemtajā redakcijā šis pirmsapcietinājuma piemērošanas gadījums tika svītrots. Domājams, ka tas nebija pārdomāts rīcības modelis, un pirmsapcietinājuma aizturēšanas gadījumu loks būtu paplašināms, arī ieviešot zināmas korekcijas tās tiesiskajā reglamentācijā kopumā.

Otrais aspekts, kam vēlētos pievērst uzmanību, ir tas, ka pirmsapcietinājuma aizturēšana attiecināma tikai uz situāciju, kad procesa virzītājs ierosina izmeklēšanas tiesnesim piemērot tieši apcietinājumu, bet ne citu ar brīvības atņemšanu saistītu piespiedu līdzekli. Domājams, ka šādu īslaicīgu brīvības atņemšanu līdz izmeklēšanas tiesneša lēmuma pieņemšanai par preventīvu brīvības atņemšanu vajadzētu paredzēt visos brīvības atņemšanas gadījumos pirmstiesas procesā– gan apcietināšanā, gan mājas arestā, gan ievietojot sociālās korekcijas iestādē vai ārstniecības iestādē ekspertīzes izdarīšanai. Protams, vienmēr jāatceras, ka šāda aizturēšana, tāpat kā jebkurš aizturēšanas veids, ir procesa virzītāja tiesības, nevis pienākums. Paplašinot šīs aizturēšanas gadījumus skaitu, maināms būtu arī šī institūta nosaukums. Varētu piedāvāt to dēvēt par aizturēšanu pirms ar brīvības atņemšanu saistītu piespiedu līdzekļu piemērošanas, taču par šo piedāvājumu varētu diskutēt.

Beidzot meklēšanā esošas personas un pirmsapcietinājuma aizturēšanas apskatu, rezumējams, ka to reglamentācija prasa būtiskas izmaiņas. Konkrētāku priekšlikumu un tā pamatojumu izvērsīšu šīs publikācijas nobeiguma daļā.


Aizturētās personas procesuālais statuss

Šis, domājams, ir tas jautājums, kura reglamentācijā ir ieviestas visbūtiskākās izmaiņas un jau konceptuāli visatšķirīgākais risinājums. Saskaņā ar KPK 121.pantu personas aizturēšana bija viens no gadījumiem, kad persona ieguva aizdomās turētā statusu. Otra iespēja bija drošības līdzekļa piemērošana pirms apsūdzības celšanas. Šī nostāja teorijā tika asi kritizēta. Šai kritikai pilnībā varēja pievienoties, jo tiešām jāatzīst, ka tiesībpiemērotājs bija nonācis situācijā, kad daļā gadījumu bija spiests pārkāpt likumu. Personas “nostādīšana” aizdomās turētā statusā bija iespējama, tikai piemērojot tai piespiedu līdzekli, līdz ar to, ja tam nebija ne pamata, ne iemesla, izveidojās divas situācijas

1) personai nelikumīgi un nepamatoti tiek piemērots piespiedu līdzeklis, un tā kļūst aizdomās turētā;

2) personai netiek piemērots piespiedu līdzeklis, tā par aizdomās turēto nekļūst, bet procesuālajās darbībās tiek iesaistīta liecinieka statusā.

Gan vienā, gan otrā situācijā saskatāmi likuma pārkāpšanas un attiecīgās personas tiesību ierobežošanas momenti. Līdz ar to šāda situācija nebija pieļaujama. Kā risinājuma modelis tika piedāvāts likumā paredzēt trešo iespēju, kā persona iegūst aizdomās turētā statusu, proti, pieņemot attiecīgu lēmumu.24 Likumprojekta autori šo ideju atbalstīja daļēji, proti, likumprojektā tika iekļauta un šobrīd ir spēkā nostāja, ka persona iegūst aizdomās turētā statusu, pieņemot lēmumu par atzīšanu par aizdomās turēto. Taču, atšķirībā no teorijā piedāvātā, KPL tā paredzēta kā vienīgā iespēja šāda statusa iegūšanai. Ņemot vērā, ka KPL iekļautas jaunas nostājas attiecībā uz aizdomās turētā statusu kopumā, tai skaitā uz šāda statusa ilgumu un citiem būtiskiem aspektiem, domājams, ka šāds risinājums ir pamatots.

Tādējādi aizturēšanas fakts saskaņā ar KPL personai vairs nerada aizdomās turētā statusu. KPL ietverts konceptuāli jauns risinājums– persona, kura ir īslaicīgi aizturēta, iegūst aizturētā statusu. Aizturētais ir uzskatāms par patstāvīgu kriminālprocesa dalībnieku, kura statuss reglamentēts KPL 62.–64.pantos. KPL 62.panta 1.daļā iekļauta aizturētā izpratne: “Aizturētais ir persona, kura likumā noteiktajā kārtībā īslaicīgi aizturēta, jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu.” Savukārt panta otrajā daļā paredzēts, ka “aizturētais 48 stundu laikā jāatzīst par aizdomās turēto vai jāatbrīvo bez jebkādiem procesuāliem ierobežojumiem”. Šajā kontekstā norādāms, ka KPL iekļauta visnotaļ interesanta to personu izpratne, kurām ir tiesības uz aizstāvību (ne visai tiesiski korekti, bet trāpīgi attiecībā uz tām var lietot jēdzienu “personas, pret kurām vērsts process”). KPL 59.panta 2.daļā attiecībā uz t.s. procesu vispārējā kārtībā iekļautas vairākas personas, kam tiesības uz aizstāvību: 1) persona, pret kuru vērsts process, 2) aizturētais, 3) aizdomās turētais, 4) apsūdzētais.

Šo statusu iegūšana saistāma ar pieņēmuma par personas vainīgumu apstiprinājuma līmeni. Tā, piemēram, vismazākais nepieciešams, lai pret personu sāktu procesu (pastāv iespējamība, ka šī persona izdarījusi noziedzīgo nodarījumu), savukārt vislielākais– lai personu apsūdzētu. Lai personu varētu aizturēt saskaņā ar KPL 59.panta 2.daļas 2.punktu, ir nepieciešami vien atsevišķi fakti, kas dod pamatu uzskatīt, ka šī persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, savukārt, lai personu varētu atzīt par aizdomās turēto saskaņā ar KPL 59.p.2.d.3.pkt., jau nepieciešams pierādījumu kopums, ka, visticamāk, šī persona izdarījusi noziedzīgo nodarījumu. Tātad brīdī, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto, pierādījumu apjomam jābūt lielākam nekā brīdī, kad tā tiek aizturēta.

Šeit vietā jautājums – vai aizdomās turētais var būt aizturētais? Atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārša, un tai meklējams rūpīgs teorētisks pamats. Uzdrošināšos apgalvot, ka aizdomās turētā persona nekādā gadījumā nedrīkst būt aizturētā kā procesa dalībnieks. Neliels pamatojums šim uzskatam.

Aizturētais un aizdomās turētais saskaņā ar KPL normām uzskatāmi par vienveidīgiem, taču patstāvīgiem procesuāliem statusiem ar līdzīgu, taču ne identisku tiesību apjomu. Tie abi saistāmi ar aizdomu esamību. Šīm aizdomām jābūt pamatotām. Kā jau norādīts, šie pamatojuma līmeņi aizturētajam un aizdomās turētajam ir dažādi. Līdz ar to nevar pastāvēt divi dažādi pamatojuma līmeņi vienlaikus– ja saskaņā ar KPL 59.p.2.d. 3.pkt. ir sasniegts tāds līmenis, ka personu jau var atzīt par aizdomās turēto, tātad ir jau pārsniegts tas līmenis, kad personu var aizturēt. Tātad persona nevar vienlaikus būt gan aizdomās turētā, gan aizturētā procesuālajā stāvoklī. Tomēr aizdomās turētajam saskaņā ar pašreiz spēkā esošo KPL var piemērot procesuālo piespiedu līdzekli – aizturēšanu – divos gadījumos: ja viņš bijis izsludināts meklēšanā (šajā gadījumā aizturēt var arī apsūdzēto) un kā pirmsapcietinājuma aizturēšanu. No minētā izriet secinājums– lai arī KPL 62.panta 1.daļā aizturētā jēdziens attiecināts uz jebkuru personu, kura īslaicīgi aizturēta, pat nenošķirot aizturēšanu no pirmsapcietinājuma aizturēšanas, no normu kopējā konteksta (tai skaitā 62.p.1.d. palīgteikuma “jo atsevišķi fakti dod pamatu uzskatīt, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu”) secināms, ka procesuālo statusu aiz turētais persona iegūst tikai, ja tā ir aizturēta KPL 264.panta 2.daļas 1.–4.pkt. paredzētajos gadījumos.

Ja aizturēta meklēšanā esoša persona vai piemērota pirmsapcietinājuma aizturēšana, persona saglabā lēmumu nostiprināto statusu– aizdomās turētā vai apsūdzētā.

Nākamais jautājums– ja persona ir aizturēta un tiek atzīta par aizdomās turēto vēl pirms 48 stundu termiņa iztecējuma, vai ir pieļaujama turpmāka personas brīvības atņemšana, pamatojoties uz veikto aizturēšanu. Ievērojot motivāciju, kas norādīta jau iepriekšējā secinājuma pamatošanai, domājams, pamatoti būtu atzīt, ka nav. Protams, šāds situācijas risinājums nebūtu atbilstošs praktiskajai un tiesiskajai nepieciešamībai kaut vai personas paturēšanai nebrīvē līdz jautājuma izlemšanai par apcietinājuma piemērošanu. Taču šajā gadījumā būtu jāaicina nevis meklēt bieži vien neesošas izejas no likuma redakciju radītās situācijas, bet gan steidzami grozīt likumu. Tajā skaitā apzinot un novēršot tās likuma pretrunas, kas izveidojušās, vienlaikus pastāvot normai, ka drošības līdzekļus var piemērot tikai aizdomās turētajam un apsūdzētajam (sk. KPL 242.p.2.d.) un tām aizturēšanu reglamentējošām tiesību normām (sk., piemēram, 267.p.2.d., 269.p.), kurās noteikts, ka drošības līdzekli piemēro “aizturētajam”.

Aizturētajam, pirms tas atzīts par aizdomās turēto, drošības līdzekļus piemērot nevar. Līdz ar to, pirms tiek pieņemts lēmums par drošības līdzekļa piemērošanu personai, ir jāpieņem lēmums par tās atzīšanu par aizdomās turēto. Savukārt, lai paredzētu iespēju aizdomās turēto paturēt aizturējumā līdz jautājuma lemšanai par tāda piespiedu līdzekļa piemērošanu, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, būtu jāprecizē un jāpapildina KPL normas.

Lai sakārtotu aizturēšanas tiesisko reglamentāciju un veicinātu vienveidīgu normu piemērošanu praksē, diskusijas veicināšanai var piedāvāt šādas būtiskākās iespējamās izmaiņas aizturēšanas un pirmsapcietinājuma aizturēšanas modelī:

1) saskaņot un precizēt jēdziena “aizturēšanas pamats” lietojumu;

2) no aizturēšanas nosacījumiem svītrot meklējamās personas aizturēšanu, atstājot tikai tos gadījumus, kur tiek aizturēta persona bez noteikta procesuāla statusa;

3) uz pirmsapcietinājuma aizturēšanas institūta bāzes izveidot institūtu “aizdomās turētā vai apsūdzētā aizturēšana”, kur iekļaut, pirmkārt, meklējamās personas aizturēšanu un, otrkārt, aizturēšanu pirms ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanas;

4) aizdomās turētā vai apsūdzētā aizturēšanu pirms ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanas paredzēt gadījumā, ja ir sagatavots un izmeklēšanas tiesnesim iesniegts /tiks iesniegts ierosinājums par ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanu šai personai un nepieciešams nodrošināt personas piedalīšanos šī jautājuma lemšanā;

5) atrunāt, veicot nepieciešamos grozījumus attiecīgajās normās: ja aizturēšanas laikā persona tiek atzīta par aizdomās turēto, tad to drīkst paturēt aizturēšanā, tikai piemērojot tai aizturēšanu pirms ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanas, turklāt saglabājot nostāju, ka kopējais aizturēšanas laiks nedrīkst pārsniegt 48 stundas no faktiskā aizturēšanas brīža. Ja vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu par atzīšanu par aizdomās turēto nav sagatavots ierosinājums par ar brīvības atņemšanu saistīta piespiedu līdzekļa piemērošanu, tad aizturētais nekavējoties atbrīvojams;

6) precizēt KPL 62.pantu, norādot, ka aizturētais ir persona, kura īslaicīgi aizturēta KPK 264.pantā norādītajos gadījumos, savukārt pantus par aizdomās turētā un apsūdzētā tiesībām papildināt ar tām tiesībām, kas ir aizturētiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem (piemēram, tiesībām nekavējoties informēt savus tuviniekus par atrašanās vietu u.tml.).



1.tabula. Aizturēšanas izpratne




2.tabula. Aizturēšanas pamats




3.tabula. Aizturēšanas pamatnosacījumi




______________

1 Latvijas PSR Kriminālprocesa kodekss. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri B.Azāna vispārīgā redakcijā R., Avots, 1986.

2 1991.gada 22.augusta Likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Kriminālkodeksā un Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksā”// http.dati.pro.nais.lv, skatīts 01.02.2006

3 1961.gada 6.janvāra Latvijas PSR likums “Par Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa apstiprināšanu”//Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr.3, 1961.

4 Kriminālprocesa likums// Latvijas Vēstnesis 11.05.2005.

5 1994.gada 22.jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 12.07.1994; 1998.gada 14.oktobra likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 03.11.1998.

6 1993.gada 6.aprīļa likums “Par papildinājumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”// Ziņotājs, 29.04.1993 ;1994.gada 22.jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 12.07.1994; 1998.gada 14.oktobra likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 03.11.1998; 1999.gada 9.decembra likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 22.12.1999.

7 1994.gada 22.jūnija likums “Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”//Latvijas Vēstnesis 12.07.1994.

8 Likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, Latvijas Vēstnesis 30.09.2005.

9 Sīkāk par šo tiesisko problēmu sk. Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā daļa. 1.grāmata. R., RaKa, 2000., 462.– 464.lpp.

10 Sīkāk par šo tiesisko problēmu var skat. Meikališa Ā. Pirmstiesas izmeklēšana. R., Biznesa augstskola Turība, 2001., 57.–58.lpp.

11 Sk., piem.: Liede A. Kriminālprocess. Tiesvedības norise krimināllietās. R., 1973., 47.lpp. u.c.

12 Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.108–109.

13 Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.108–109., Trechsel S. with the assistance of Summers S.J. Human Rights in Criminal Proceedings.Oxford, 2005, p.428.

14 Šīs publikācijas ietvaros pievērsīšos veiktajām izmaiņām un to nelielam komentāram, bet ne visu nosacījumu detalizētam apskatam. Šo nosacījumu pietiekami detalizēti komentāri ir sastopami daudzās publikācijās– sk., piemēram: Liede A. Kriminālprocess. Tiesvedības norise krimināllietās. R., 1973., 45.–48..lpp., Kavalieris A. Komentārs KPK 120.pantam. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B.Azāna vispārīgā redakcijā. R., Avots, 1986., 183.–186.lpp.

15 Ar “pamatnosacījumiem” šajā publikācijā tiek saprasti t.s. vispārējie jeb “parastie” aizturēšanas nosacījumi, savukārt ar “papildnosacījumiem”– tie, kuri jāievēro izņēmuma situācijās u.tml.

16 Liede A. Kriminālprocess. Tiesvedības norise krimināllietās. R., Zvaigzne, 1973., 46.lpp., Kavalieris A. Komentārs KPK 120.pantam. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B.Azāna vispārīgā redakcijā. R., Avots, 1986., 184.lpp.

17 Liede A. Kriminālprocess. Tiesvedības norise krimināllietās. R., Zvaigzne, 1973., 46.lpp.

18 Erdagoz v. Turkey, Judgement of 22 October 1997, (2001) 32 ECHR 443//Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.110.

19 Jecius v.Lithuania (app.34578/97), Judgement of 31 July 2000//Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.109.

20 Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.110.

21 Labida v. Italy (app.26772(95), Judgement of 6 April 2000, //Ovay C.,White R. European Convention on Human Rights. 3rd edition Oxford, 2002, p.109.

22 Trechsel S. with the assistance of Summers S.J. Human Rights in Criminal Proceedings.Oxford, 2005, p.429.

23 Trechsel S. with the assistance of Summers S.J. Human Rights in Criminal Proceedings.Oxford, 2005, p.513.

24 Sīkāk sk., piemēram, Meikališa A. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā daļa, 1.grāmata R., RaKa, 2000., 214.–215.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!