Foto: Roar Pettersen
Lai atzītu, ka pulcēšanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama, ļoti precīzi jākonstatē un jāizvērtē tie apstākļi, kas pamato šādu nepieciešamību.Uz portāla politika.lv jautājumiem par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā “Apvienība Mozaīka pret Rīgas domi” atbild Anita Kovaļevska, Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību departamenta vadītāja
1. Vai tiesa izskaidro, kādos gadījumos var ierobežot pulcēšanās brīvību, pamatojoties uz drošības apsvērumiem?
Spriedumā[1] norādīts, ka pulcēšanās brīvība ir viena no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām, taču šī brīvība tomēr nav absolūta. To var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu leģitīma mērķa labad un tas ir samērīgs ar šo mērķi. Sabiedrības drošības aizsardzība var būt šāds leģitīms mērķis.
Tiesa norāda, ka pašvaldībai, lemjot par pulcēšanās brīvības ierobežošanu, ir rūpīgi jāizvērtē konkrētā situācija. Lai atzītu, ka pulcēšanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama, ļoti precīzi jākonstatē un jāizvērtē tie apstākļi, kas pamato šādu nepieciešamību. Tiesa norāda, ka ir konkrēti un precīzi jādefinē apstākļi, kas liecina par apdraudējuma esamību — gan iespējamās sekas, gan apdraudējuma novēršanas iespējas. Tas izriet no pulcēšanās brīvības būtības un arī no indivīda tiesībām zināt, kāpēc konkrētos apstākļos tiesība tiek ierobežota. Tātad, nepietiek ar to, ka vispārīgi tiek norādīts uz kādiem apstākļiem, kas liecina par apdraudējumu esamību. Pašvaldībai ir jākonstatē, ka apdraudējums sabiedrības drošībai ir reāls. Tas nozīmē, ka ir jānorāda uz konkrētiem faktiem, kas apliecina apdraudējuma esamību.
Turklāt sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamība pati par sevi nevar liegt pulcēšanās brīvības izmantošanu, jo valstij ir arī pozitīvais pienākums aizsargāt pulcēšanās dalībniekus un veikt visas nepieciešamās darbības, lai pulcēšanās dalībnieki netiktu traucēti un lai apdraudējums tiktu novērsts. Tātad pašvaldībai ir jāvērtē arī tas, vai apdraudējums ir būtisks un vai to ir iespējams novērst. Arī šajā gadījumā izvērtējumam jābūt balstītam uz konkrētiem apstākļiem, nevis tikai vispārīgiem teorētiskiem apsvērumiem.
2. Kā spriedumā izvērtēts samērīguma principa pielietojums konkrētajā gadījumā?
Tiesai ļoti detalizēti vērtē to, vai šajā gadījumā sabiedrības drošības apdraudējums bija tāds, ka to nevarēja novērst. Tiesa konstatē, ka pašvaldības lēmumā nav pietiekami izvērtēts un pamatots, ka konkrētajos apstākļos veicamie pasākumi ir tik lieli vai apjomīgi, ka tie vairs nav saprātīgi. Līdz ar to tiesa secina, ka nav pierādīta ierobežojumu nepieciešamība.
Tiesa vērtē arī to, vai tika izvērtēta iespēja izmantot pulcēšanās brīvību mazāk ierobežojošus līdzekļus. Tiesa norāda, ka mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu gājiena rīkošana citā laikā un vietā. Taču spriedumā konstatēts, ka šādi mazāk ierobežojoši līdzekļi nav pietiekami izvērtēti, jo pašvaldība gājiena organizētājiem piedāvāja tikai variantu rīkot gājienu ārpus pilsētas centra. Kā norāda apgabaltiesa, pasākuma norises piedāvājums vietā, kurā nav sasniedzams tā mērķis, ir atzīstams par iestādes darbību, kas formāli vērsta uz tiesību normā noteikta pienākuma izpildi, bet pēc būtības šo pienākumu neizpilda. Tā kā netika konkrēti izvērtēti citi iespējamie gājiena maršruti pilsētas centrā, tad tiesa atzina, ka nevar konstatēt, ka nav bijuši citi mazāk ierobežojoši līdzekļi sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanai.
Līdz ar to var konstatēt, ka tiesa ir vērtējusi gan ierobežojumu nepieciešamību, gan arī to, vai bija iespējams izmantot citus — pulcēšanās brīvību mazāk ierobežojošus līdzekļus. Jautājums par mazāk ierobežojošu līdzekļu esamību ir viens no jautājumiem, kas ir jāvērtē, analizējot ierobežojumu samērīgumu. Tiesa šos jautājumus ir vērtējusi kompetenti un ļoti rūpīgi.
3. Vai tiesa izklāsta, kādam un cik argumentētam valsts pamatojumam jābūt, kad gājiens (vai cita pulcēšanās izpausme) tiek aizliegts, pamatojoties uz slepeno informāciju?
Jāsaka, ka tiesa tā konkrēti nepasaka, vai un cik daudz valstij ir jāatklāj no informācijas, kas ir valsts noslēpums. Tiesa tikai vispārīgi saka, ka lēmumā ir precīzi jāizvērtē konkrētie apstākļi un ar faktiem ir jāpamato, ka apdraudējums ir reāls un to nav iespējams novērst ar saprātīgiem līdzekļiem vai gājiena maršruta vai laika maiņu.
4. Kāda nozīme šim spriedumam varētu būt Latvijas tiesvedībā, izšķirot strīdus par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem?
Lai arī likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” ir izdarīti grozījumi un Latvijā vairs nepastāv atļauju sistēma, tomēr spriedumā izteiktās atziņas nav zaudējušas savu aktualitāti. Pašvaldībai joprojām ir tiesības pieņemt lēmumu aizliegt rīkot sapulci, gājienu vai piketu. Līdz ar to joprojām ir aktuāls jautājums, kad šādu lēmumu var pieņemt. Šis spriedums dod vadlīnijas, kādi apstākļi un kā ir jāvērtē, lai izlemtu, vai ir pamats aizliegt sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu:
1. Tiesa norāda, ka ir jākonstatē reāls un būtisks apdraudējums citu cilvēku tiesībām, demokrātiskai valsts iekārtai, sabiedrības drošībai, labklājībai vai tikumībai, lai atzītu, ka pulcēšanās brīvības ierobežojums ir nepieciešams. Apdraudējuma esamība ir jāpamato ar konkrētiem faktiem, vispārīgi teorētiski apsvērumi par apdraudējumu iespējamību nav pietiekami.
2. Ja tiek konstatēts, ka apdraudējums pastāv un to rada tādu personu darbības, kas nav pasākuma organizētāji, tad valstij ir jānodrošina pasākuma organizētāju aizsardzība. Sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu var aizliegt tikai tad, ja, izvērtējot konkrētos apstākļus, var konstatēt, ka apdraudējumu nav iespējams novērst vai apdraudējuma novēršanai būtu nepieciešami tik lieli vai apjomīgi pasākumi, ka tie vairs nav saprātīgi. Turklāt ir jāņem vērā arī tas, ka valstij ir pienākums nodrošināt iespēju savu viedokli pulcējoties paust arī tādām sabiedrības grupām, kas pārstāv mazākumu, tāpēc pienācīgas aizsardzības nodrošināšana ir īpaši būtiska gadījumos, kad pulcēšanās brīvību izmanto mazākuma grupas.
3. Taču arī tas vēl nevar būt par pamatu, lai aizliegtu sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu. Tiesa norāda, ka šādā gadījumā ir jāvērtē, vai nav kādi citi pulcēšanās brīvību mazāk ierobežojoši līdzekļi, kas varētu novērst apdraudējumu. Par šādiem mazāk ierobežojošiem līdzekļiem var atzīt, piemēram, to, ka pasākuma organizētājiem tiek atļauts pasākumu rīkot citā vietā vai laikā. Tiesa norāda, ka tas ir pašvaldības pienākums apspriest ar gājiena organizatoriem izmaiņas gājiena maršrutā, laikā vai vietā. Turklāt, lai varētu aizliegt pasākuma rīkošanu, pašvaldībai ir jāsniedz uz konkrētiem apstākļiem balstīts pamatojums tam, ka pasākuma vietas vai laika maiņa neļaus novērst apdraudējumu.
Spriedumā ir sniegts kompetents un ļoti rūpīgs skaidrojums pulcēšanās brīvības ierobežošanas kritērijiem, tāpēc tas noteikti būtu izmantojams arī turpmāk, skatot lietas par pulcēšanās brīvības ierobežošanu.
Pilns Administratīvās apgabaltiesas sprieduma teksts nav publiski pieejams. Komentāros analizēti tiesas argumenti, un komentāri nesatur norādes uz informāciju, kas klasificēta kā valsts noslēpums. Rīgas dome par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu ir iesniegusi kasācijas sūdzību.
___________________
[1] Administratīvā apgabaltiesa 2007.gada 12.aprīlī atzina par prettiesisku Rīgas domes atteikšanos 2006.gada 22.jūlijā atļaut seksuālo minoritāšu gājienu “Rīgas praids 2006”.