Atslēgvārdi:

Abi gali zili, vidū ūdensgalva. Ko tālāk? 2

Pietrūkst analīze par Latviju kopumā, ir jautājumi, uz kuriem jāatbild samērā steidzami – piemēram, kuri plānošanas reģioni ir interesanti tūrismam, kuri ražošanai un kādai ražošanai? Atbildes meklējam.

Iesaki citiem:

Sekojot līdzi valstiski svarīgu, konceptuālu lēmumu pieņemšanai, nereti rodas iespaids, daudzi jautājumi iestrēgst kaut kur starp dažādu ministriju kabinetiem un netiek saskaņoti. Kāda Jūsu skatījumā ir starpministriju sadarbība Latvijā?

Protams, ka starpministriju sadarbības grupām vēl ir kur augt, bet kopumā es šo sadarbību vērtēju pozitīvi. Ja mums ir dažādi viedokļi, tas nav nekas briesmīgs, jautājums ir, kā spējam viens otru uzklausīt, ievērot viens otra argumentus. Ļoti liela nozīme ir tam, kurš vada šo darba grupu – vadītājam ir jājūt, vai kāds jautājums nav “iesprūdis”. Jāņem vērā, ka mums ir daudz konceptuālu lietu, kuras jāizstrādā, ir liels darba apjoms, un varbūt tāpēc reizēm ir grūti iekļauties termiņā. Tāpat ir svarīgi nodefinēt, kuri no jautājumiem ir politiski un ir jālemj valdības līmenī.

Kas ir vājākais punkts šajā starpministriju sadarbības modelī?

Laiks un cilvēku spējas – iespējas uzlikto izdarīt noteiktā laikā.

Kādam, Jūsuprāt, jābūt labam ierēdnim?

Labs ierēdnis nav vienā vārdā raksturojams. Viņš zina, kāpēc šeit atrodas, viņš ir motivēts strādāt. Laba ierēdņa definīcija mainās arī atkarībā no tā, vai ierēdnis ir vadītājs vai izpildītājs. Tomēr jebkurā līmenī ir svarīgi, ka ierēdnis ir spējīgs domāt. Labam ierēdnim ir jāsaprot, kas ir viņa uzdevums, jāspēj savlaicīgi saskatīt riskus un ziņot. Tāpat arī ierēdnim jāspēj komunicēt un sadarboties savas kompetences ietvaros. Noteikti viņam ir jābūt interesei par to darbu, to jomu, kurā viņš strādā.

Ja Jūs pēc šīs mērauklas mērītu savu ministrijas komandu, cik tuva tā ir ideālam, un kas traucē nokomplektēt patiešām labu ierēdņu komandu?

Divu gadu laikā esam ļoti auguši gan iekšējā sadarbībā, gan arī šajā analizēšanā, domāšanā, risku paredzēšanā. Kad cilvēks pats sāk domāt, viņš jūtas drošāks, uzdrīkstas vairāk, ir pārliecināts par sevi, un tā jau ir zīme, ka viņš ir veiksmīgs - viņam ir viedoklis. Es domāju, ka šī ir tā komanda, kādu es vēlētos redzēt un kādu mēs veidojam. Lai šeit ir spēcīgi profesionāli cilvēki, kas ir par sevi pārliecināti un ar savu viedokli. Tikai ar tādu pieeju var daudz ko sasniegt.

Vai ierēdņu atalgojums arī nosaka komandas kvalitāti? Un vai tas šobrīd ir samērojams ar veicamo darbu, tā rezultātiem?

Atalgojums ir nozīmīgs, taču, aptaujājot cilvēkus ministrijā, viņi uzrāda arī citas pazīmes, kāpēc šeit strādā. Tā ir darba vide, apstākļi, motivācija, sajūta, vai ir atbalsts no vadītāja, vai nav. Vai par kļūdām tiek runāts, vai tās tiek risinātas, novērstas un no tām mācās. Atalgojums cilvēkiem ne vienmēr ir pirmajā vietā. Taču jāsaprot, ka labs speciālists tiešām maksā. Lielākā problēma ir tā, ka mēs cilvēku audzinām, veidojam un viņš kļūst par labu profesionāli, bet tad aiziet. Jautājums ir, kā lai motivē labu profesionāļu palikšanu valsts sektorā. Tīri cilvēciski es saprotu, ka, profesionāli augot cilvēkam, aug arī prasības.

Jūsu ministrijas, ja tā var teikt, sāpju bērns ir administratīvi teritoriālā reforma, par kuru gadiem nav iespējams vienoties. Kāpēc notiek mētāšanās no viena modeļa pie cita un kāpēc tik lēna ir izšķiršanās par to, kādai tad no strukturālā viedokļa jāizskatās Latvijai?

Ir ļoti daudzi aspekti, kas jāņem vērā, izvēloties labāko modeli. Par visiem aspektiem ir rūpīgi jādiskutē, jānosprauž konkrēts mērķis. Lai veiksmīgi notiktu reforma, ir jāvienojas, kā tad to mērķi sasniegs. Mums ir jāpiedāvā risinājumi, par tiem jādiskutē, jāiesaista plānošanas reģionu un pašvaldību vadītāji. Savukārt politiķi, protams, būs tie, kas vienosies un pieņems gala lēmumu, kas pateiks, darīsim tā vai tā, lai tālāk var celt labklājību valstī un celt cilvēku dzīves kvalitāti.

Bet politiķi nevienojas, novadi arī lēni un negribīgi veidojas. Kāpēc iniciatīva nenāk no reģionu puses, vai varbūt tā nav sadzirdēta?

Novadu veidošanu jāsaista ar ekonomiskajiem aprēķiniem. Man likās, ka sturktūrfondu apgūšana liks pašvaldībām domāt par finansiālajām iespējām un rosinās apvienoties. Lai pieteiktu lielus projektus, daudzām pašvaldībām nepietiek līdzekļu. Struktūrfondi varētu būt stimuls apvienošanās procesiem. It īpaši ņemot vērā, ka vajadzības pašvaldībām ir milzīgas - ūdensapgādē, siltumam, katlu mājām, skolām un sporta zālēm. Cilvēki dzīvo arī mazās pašvaldībās, bet mazai pašvaldībai ir mazākas iespējas risināt šos jautājumus par labu iedzīvotājiem. Pašvaldības ir ieinteresētas sakārtot infrastruktūru, jo tādējādi teritorija veidojas pievilcīga cilvēkam dzīvošanai un uzņēmējam biznesa attīstībai. Ar labu infrastruktūru tiek radīti labi apstākļi, lai cilvēks izvēlētos dzīvot kādā noteiktā pašvaldībā.

Kādi, Jūsuprāt, tīri praktiski ir tie iedarbīgākie instrumenti?

Valsts investīciju programma. Šis instruments varēja būt mērķtiecīgāk izmantots, vērsts vairāk uz pašvaldībām. Vēl viens instruments ir Phare programma, kur ir bijusi iespēja risināt infrastruktūras jautājumus. Jāatzīst, ka programmas finanšu apjoms nav bijis pietiekams, lai atbalstītu visas pašvaldību vajadzības. Runājot ar pašām pašvaldībām, tās atzīst, ka atbalsts infrastruktūras sakārtošanai ir visnepieciešamākais. Tā tad arī būtu atbilde, kas jāizmanto, lai panāktu apvienošanos. Katrā gadījumā no valsts puses pašvaldības sagaida saskaņotu horizontālu nozaru sadarbību.

Uz ekonomiski izsvērtu pagastu apvienošanos varbūt var cerēt tā sauktajos aktīvajos reģionos, kur pašvaldības patiešām strādā pie investīciju apguves, bet ko darīt ar tā saucamajiem depresīvajiem pagastiem? Piemēram, Latgalē ir pagasti, kuros atklāti atzīst – ko mēs te vispār varam izdarīt, puse darba spējīgo ir Rīgā, daži strādā vietējās valsts vai pašvaldību struktūrās, bet pārējie nodzeras. Kā te ko mainīt?

Tas ir mīts, ka Latgale ir depresīvs reģions. Ir apceļotas daudzas pašvaldības un tik pozitīvus, progresīvi domājošus cilvēkus vajag tikai pameklēt! Cilvēki rosās, raksta projektus, meklē iespējas ideju īstenošanai, piesaista studentus. Ir daudz enerģijas no šī reģiona.

Valsts reģionālās attīstības aģentūra ir sagatavojusi pārskatu par reģionālo attīstību Latvijā un analīze rāda, ka, piemēram, Latgales reģionā ir vērojama attīstība. Tiesa, tā nenotiek tik strauji, kā mēs vēlētos. Tātad, pamatojoties uz šo analīzi, ir jāmeklē atbilde uz jautājumu, kas var kalpot par katalizatoru straujākai attīstībai šajā reģionā?

Arī skaitļu izteiksmē Latgalei tiek mazāk naudas. Piemēram, Rēzeknē tā arī saka – valdošie mums nekādas investīcijas nepiešķir un nepiešķirs, kamēr nebūsim pareizi nobalsojuši – nevis par kreisajiem, bet labējiem.

Par kādiem instrumentiem mēs runājam? Katram no instrumentiem ir savi nosacījumi, kritēriji, sistēma. Svarīgi, lai projekts izpilda šos nosacījumus. Projektu starpā ir konkurence. Politikai tur nebūtu īsti nekādas teikšanas, jo ir kritēriji, kam jāizpildās. Ja tos apiet, ir iespējams tiesāšanās process.

Jau izskanējusi ir informācija par to, ka no Struktūrfondu programmu iespējām Latgales reģions ir saņēmis vismazāk finansējumu. Tas ir fakts, taču ir iespēja šo ainu mainīt, un šobrīd tiek strādāts pie tā, lai radītu kritērijus līdzsvarotai attīstībai.

Jau sesto gadu kā reģionālās attīstības instruments strādā īpaši atbalstāmo teritoriju programma. No 2004.gada ir mainīta kārtība, kur plānošanas reģioni paši noteica, kurai teritorijai piešķirt īpaši atbalstāmās teritorijas statusu. Īpaši atbalstāmās teritorijas statuss šobrīd visvairāk piešķirts teritorijām Latgalē. Tas ir 35,1% no īpaši atbalstāmo teritoriju iedzīvotāju kopskaita. Programmas ietvaros atbalstu saņem uzņēmējs. Tas nozīmē, ka uzņēmējs strādā pašvaldības teritorijā, viņam ir sadarbība ar pašvaldību, sagatavojot projektu, viņš var saņemt atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai. Rezultātā iegūst pašvaldība un tās iedzīvotāji. Šai programmai mēs esam piesaistījuši sturktūrfondu finansējumu, ir vajadzīga laba biznesa ideja, projekts, kas nonāk Valsts reģionālajā attīstības aģentūrā.

Svarīga ir attieksme, ar kādu aģentūra strādā ar klientu, un šeit varu teikt tikai pozitīvu par aģentūras darbu. Mēs ministrijā, savukārt, uztraucāmies, vai būs projekti, vai būs interese, vai uzņēmējs zinās, kur iet. Un tas ir jautājums, kā mēs novadām šo informāciju līdz atbalsts saņēmējam. Manuprāt, neapmierinātība rodas, ja atbalsta programmām nepietiek līdzekļu.

Tātad Jūs nepiekristu apgalvojumam, ka pilsētas, pagasta vai reģiona attīstību šobrīd Latvijā tomēr lielā mērā nosaka politiskās saites, proti, kāda pilsētas mēra piederība konkrētai partijai, kādu politiķu ieinteresētībai par tā vai cita pagasta vēlētājiem subjektīvu apsvērumu dēļ?

Es tam nepiekrītu. Kam es piekrītu – ka vietējie politiķi ir tie, kas lemj par prioritātēm. Tur nu gan ir būtiskas diskusijas, un viņiem pašiem ir jāvienojas, kas ir prioritātes, tur neviens no Rīgas nevar palīdzēt.

Mēdz teikt, ka Rīga un Latvija ir divas dažādas valstis. Vai, Jūsuprāt, būtu jāmazina Rīgas ūdensgalvas efekts un vai to vispār iespējams izdarīt?

Par to mēs esam sākuši diskutēt arī reģionālās attīstības konsultatīvajā padomē. Pietrūkst analīze par Latviju kopumā, kaut jāatzīmē, ka plānošanas reģioni ir veikuši analīzi reģionu līmenī un izstrādājuši reģionu attīstības stratēģijas. Ir jautājumi, uz kuriem atbildes jārod samērā steidzami – piemēram, kuri plānošanas reģioni ir interesanti tūrismam, kuri ražošanai un kādai ražošanai? Atbildes meklējam. Ir uzsākts darbs pie Nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrādes, un šajā darba procesā arī jāanalizē, kā mazināt Rīgas tā saucamo „ūdensgalvas efektu”. Ir saņemti dažādi risinājumu varianti no plānošanas reģioniem. Piemēram, par dažādu atbalsta intensitāti kā plānošanas reģionam, tā uzņēmējiem. Priekšlikumi par atbalsta intensitāti tika izstrādāti šim struktūrfondu programmēšanas periodam, bet varbūt netika pietiekami ievērtēti. Šie risinājumi patiešām ir balstīti uz tā saucamo teritorijas pievilcību, īpatnībām, unikālo teritorijā, kas saglabājams. Domāju, ka mums priekšā vēl daudz diskusiju par šo jautājumu NAP izstrādes gaitā.

Pus pa jokam, pus nopietni ir izskanējis piedāvājums pārcelt ministrijas no Rīgas uz citām pilsētām. Vai tas ir nopietni realizējams un nepieciešams?

Realizējams ir viss, ja vien par to vienojas un ir līdzekļi. Protams, ka ministriju pārcelšanās dod piesaisti reģionam un dod impulsu attīstībai teritorijā. Var minēt Bonnas piemēru, kad tā bija Vācijas galvaspilsēta. Nekustamie īpašumi, iestādes, vēstniecības, kas atradās pilsētā, radīja svarīgumu pilsētai kā tādai.

Līdz ar nosacītu Rīgas nostiprināšanos, daudz spējīgu cilvēku no mazām pašvaldībām vienkārši aizbrauc. Bērni Rīgā izmācās augstskolā un šeit paliek. Ja cilvēki pēc studijām atgrieztos pagastos, ūdensgalvas efekts droši vien būtu mazāks, taču tas maz ticams, jo reģionos trūkst darba, arī alga mazāka un dzīves līmenis zemāks. Kā to iespējams mainīt?

Tas arī būtu viens no reģionālās politikas uzdevumiem. Situāciju varētu mainīt nostiprinot un izceļot gan reģionālo universitāšu lomu, gan atbalstot darba vietu veidošanos, dodot iespēju ekonomiskās attīstības aktivitātēm reģionos. Jau minēju iepriekš, ka svarīga ir vietas pievilcība, lai cilvēks tur dzīvotu un strādātu. Protams, arī atalgojuma jautājums. Valkas mēra aicinājums pārcelties uz Valku ir jāmin kā veiksmīgs mēģinājums piesaistīt speciālistus pašvaldībai. Dzirdēts, ka brīvu dzīvokļu pilsētā vairs nav. Vispār man liekas, ka cilvēki pēdējā laikā aizvien biežāk saka - pietiek, nauda nav galvenais, ārpus Rīgas stress ir mazāks, un veselīgāk ir dzīvot ārpus Rīgas. Šī tendence dzīvot ārpus Rīgas ar laiku varētu palielināties.

Būtisks ir iekšējās un ārējās migrācijas jautājums. Jāsaprot, cik cilvēku aizbrauc no valsts, kāda ir viņu kvalifikācija, kādi speciālisti un no kurienes iebrauks Latvijā, lai šeit strādātu? Kāds būs darbaspēks nākotnē? Tas, protams, atkarīgs arī no tautsaimniecības nozaru attīstības kopumā. Mums būtu jānosaka, kādu mēs redzam šo attīstību valsti kopumā, teiksim periodā no 2007. līdz 2013.gadam.

Kas valstij būtu jādara, lai cilvēki neizvēlētos melno darbu strādāt, piemēram, Īrijā vai Lielbritānijā, bet gan tepat Latvijas laukos?

To var izmainīt tikai dzīves apstākļu uzlabošanās, tas, ka cilvēkam rodas iespēja šeit strādāt, pelnīt, arī saņemt izglītību. Svarīga ir skolas izglītība. Liela daļa jauniešu šodien nemaz nepabeidz pamatskolu, neizvēlas nekādu profesiju, un tad perspektīvas ir minimālas. Profesionālo skolu attīstība jāsaista ar darba tirgus pieprasījumu. No otras puses, svarīga ir arī saistība ar pašvaldību - kur cilvēks tajā konkrētajā pašvaldībā būs vajadzīgs. Pašvaldības ir tas krustpunkts, kur sanāk visa informācija – kur zina, kādi uzņēmēji strādā, kādas ir darba vietas, kādas ir iespējas. Tas ir komplekss un grūts darbs, bet tas ir izdarāms.

Proporcionāli, cik Latvijā ir to pašvaldību, kuru vadība patiešām nodarbojas ar stratēģisko plānošanu, kuras redz, kāds būs viņu pagasts pēc gadiem desmit un ko darīt, lai jaunieši nepaliktu Rīgā vai neaizbrauktu peļņā uz ārzemēm?

Es nezinu, bet es gribu domāt pozitīvi. Proporcionāli ir grūti tā pateikt, bet viens no rādītājiem varētu būt pašvaldību teritoriju plānojumi. Tās, kuras izstrādā šos plānojumus, es pieskaitītu progresīvajām pašvaldībām. To šobrīd dara pāri par 300 pašvaldībām, un tas ir liels solis uz priekšu.

Un tomēr, ja būtu jākrāso Latvija, cik liela daļa mūsu valsts būtu šajās perspektīvajās krāsās?

Te ir jāskatās kartē, tā ir diezgan precīza un aina neizskatās nemaz tik bēdīga.

Rajonu attīstības indeksi (2003.g.) skat. lielāku attēlu

Pagastu un novadu attīstības indeksi (2003.g.) Skat. lielāku attēlu


Avots: Pārskats "Reģionu attīstība Latvijā", pamatojoties uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem un Valsts reģionālās attīstības aģentūras aprēķiniem. (Kā nosaka attīstības indeksu?)


Tumšās krāsās pašvaldību jau arī netrūkst. Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc kartē ir tik daudz tumši zilu un zilu reģionu?

Es domāju, tas ir atkarīgs pirmām kārtām no infrastruktūras, attāluma no pilsētas, piemēram, arī no sabiedriskā transporta pieejamības – proti, no pagasta sasniedzamības. Vēl – attīstības iespējas, arī iedzīvotāju skaita izmaiņas, migrācija, ekonomiskā aktivitāte, bet tā ir pakārtota pirmajiem diviem – infrastruktūrai un transportam.

Kādu Jūs redzat šo pašu karti pēc 10 gadiem?

Karte būtu noteikti gaišākās krāsās. Jau tagad tendence parāda, ka attīstība notiek, mēs gribētu, lai tas notiek ātrāk. Bet tas ir atkarīgs no scenārijiem, nosakot attīstību. Te ir divi scenāriji – ātri pieņemt lēmumus un sagaidīt ātrāku attīstību. Otrs scenārijs – tā kā šobrīd, attīstība notiek pakāpeniski. Mums patreiz ir jāatrod vidusceļš. Ir jāvienojas par stratēģiju NAP, par prioritātēm, jāsaprot, cik ir naudas, kuru varam piesaistīt stratēģijas īstenošanai, lai radītu lielāku efektu. No lauku pašvaldību viedokļa skatoties, šai stratēģijai ir jābūt kā katalizatoram. Iespējas jāanalizē no divām pusēm – kādas ir pašvaldības iespējas attīstīties, kādas ir valsts iespējas palīdzēt, un kur šīs iespējas satiekas.

Cik lielā mērā šo pašvaldību, reģionu attīstības, ja tā var teikt, veiksmes formulu noteiks valsts aparāta darbs, cik lielā mērā – politiski lēmumi?

Abiem ir milzīga nozīme. Ierēdņi būs tie, kas sagatavos šo priekšlikumu, par ko diskutēt politiķiem. Jau tagad informējam politiķus par iestrādēm NAP sagatavošanā un turpmāk izstrādes gaitā arvien vairāk parādīsies jautājumi, par kuriem tieši politiķiem būs jādiskutē. Mehānismi diskusijām ir vairāki. Viens no tiem Nacionālā reģionālās attīstības padome, kur satiekas valdības politiķi un plānošanas reģionu padomju priekšsēdētāji.

Cik lielā mērā Jūsu – es domāju, ministrijas, ierēdņu – darba rezultātus nosaka politiskā situācija valstī? Piemēram, valdības maiņa, vēlēšanu tuvums, strīdi koalīcijā?

Tas darbs, kas mums ir jādara, ir zināms un nav apšaubāms, un ir jādara jebkurā gadījumā. Mainoties vienai vai otrai situācijai, informācija nonāk pie politiķiem, viņi lemj par tālāko rīcību. Politiska diskusija būs par NAP. Mēs negaidām, ka tā būs vienkārša, bet ir svarīgi, lai tā būtu. Šobrīd izskatās, ka visas politiskās partijas atbalsta to, ka šim NAP ir jābūt, ka ir svarīga līdzsvarota attīstība. Šeit pretrunu nav. Politiskā diskusija var iezīmēt nianses, izvēloties prioritātes – vai tā ir lauksaimniecība vai transporta attīstība. Politiskā diskusija ir nepieciešama, lai izceltu vienu vai otru aspektu, analizētu riskus, taču ne mazāk svarīgs ir gala lēmums par stratēģiju kopumā, par prioritātēm. Piemēram, vai ceļi, ir pirmais, kas jāsakārto Latvijā, lai veicinātu attīstību?


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Visvaldis 05.04.2005 18:05
Kaapeec Juus sauciet sevi par Staaljinu? Tas maita bija ljaunaakais cilveeks 20. gadsimtaa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 31.03.2005 07:46
Tātad Jūs nepiekristu apgalvojumam, ka pilsētas, pagasta vai reģiona attīstību šobrīd Latvijā tomēr lielā mērā nosaka politiskās saites, proti, kāda pilsētas mēra piederība konkrētai partijai, kādu politiķu ieinteresētībai par tā vai cita pagasta vēlētājiem subjektīvu apsvērumu dēļ?

"Es tam nepiekrītu. Kam es piekrītu – ka vietējie politiķi ir tie, kas lemj par prioritātēm. Tur nu gan ir būtiskas diskusijas, un viņiem pašiem ir jāvienojas, kas ir prioritātes, tur neviens no Rīgas nevar palīdzēt"

Nu diezvai taa buus,ka pilsetas vadiibas partijas piederiiba neko nenoziimee.Es taisni pirms veleshanaam dzideeju kaadas Latgales pilseetas meera stastijumu,cik ljoti tas ietekmee.Un valdiibaa tas tak nemaz netiek iisti sleepts-nu vismaz TP ieveerojami atbalsta saveejos.

Saistītie raksti

Ilzes Kukutes CV politika.lv