Foto: Foto -A. Jansons © AFI
Sarunu rezultāts
Transporta joma ES ir īpaši nozīmīga, jo palīdz nodrošināt trīs ES pamatbrīvību – personu, preču un pakalpojumu brīvas kustības – ieviešanu praksē. Tāpēc ES transporta politikas mērķis ir izveidot vienotu sauszemes, dzelzceļu, jūras un gaisa transporta pakalpojumu tirgu, kurā brīvas konkurences apstākļos var darboties jebkurš ES uzņēmējs. Lai to panāktu, ES pastāv vienoti kvalifikācijas un standartizēšanas noteikumi, piemēram, cik platiem jābūt lielceļiem, kādai jābūt šoferu kvalifikācijai, cik ilgi šoferi drīkst stūrēt bez pārtraukuma vai kādas drošības normas jāievēro lidostās.
Tā kā šī joma ir ļoti plaša, šīs ES direktīvas, regulas un lēmumi veido aptuveni desmito daļu no visas ES likumdošanas (acquis communautaire), kas kandidātvalstīm jāpārņem līdz iestāšanās brīdim. Latvija lielāko daļu šo normu likumdošanā jau ir ieviesusi[1].
Taču dažas ES dalībvalstis nav gatavas atvērt savu tirgu jauno dalībvalstu kravu pārvadātājiem savas valsts iekšienē (t.i. neizbraucot no vienas valsts), jo tās baidās, ka lētākais darba spēks īpaši no tuvākajiem jaunajiem kaimiņiem izkonkurēs vietējos pārvadātājus. Tāpēc Čehijas, Igaunijas, Lietuvas, Slovākijas un Latvijas uzņēmēji nevarēs veikt iekšzemes jeb kabotāžas pārvadājumus citās ES dalībvalstīs pirmos divus gadus pēc iestāšanās. Savukārt Polijai un Ungārijai šis termiņš ir trīs gadi un tā sauktās vecās ES dalībvalstis var paturēt tiesības šo ierobežojumu pagarināt līdz maksimālais pieciem gadiem.
ES dalībvalstis skaidro, ka šis pārejas periods nepieciešams tāpēc, ka ka kandidātvalstis iestāšanās sarunās ieguvušas tādas “atlaides”, kuru dēļ to uzņēmēju pārvadājumu pakalpojumi kļūst lētāki, līdz ar to radot konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar esošo dalībvalstu pārvadājumu uzņēmumiem.
Jāpiebilst, ka šie ierobežojumi attieksies tikai uz iebraucējiem jeb tiem uzņēmējiem, kas nebūs tā sauktajā vecajā ES dalībvalstī reģistrējuši sava uzņēmuma filiāli, piemēram, uz Polijas uzņēmēju, kuram Vācijā nebūs reģistrēta sava iekšējo kravas pārvadājumu firma. Tāpat šie ierobežojumi būs abpusēji, piemēram, arī Latvija varēs tikai pakāpeniski atvērt savu iekšējo kravu pārvadājumu tirgu uzņēmējiem no vecajām ES dalībvalstīm. Uz pasažieru pārvadājumiem valstu iekšienē šie aizliegumi neattiecas[2]. Tāpēc Latvijā šajā jomā jau ar 2004.gada 1.maiju varēs darboties citu ES dalībvalstu firmas, piemēram, atvērt pasažieru autobusu līniju Latgalē.
Latvija šajā sadaļā panākusi vēl divus nozīmīgus izņēmumus. Pirmkārt, uzņēmējiem būs iespēja tikai ar 2007.gada 1.janvāri ieviest ES noteiktos transportlīdzekļu finansiālā nodrošinājuma standartus, tas ir, piemēram, ja pasažieri tiek pārvadāti ar autobusu (vienu transporta veidu), uzņēmējam jārēķinās ar 9000 eiro lielu garantijas summu, lai pierādītu, ka tam ir kapitāla rezerves saistību izpildīšanai[3].
Otrkārt, Latvijā uz visiem autobusiem un kravas automašīnām, kas veic iekšzemes pārvadājumus, tikai no 2005.gada sākuma būs obligāti jāuzstāda tahogrāfi – transportlīdzekļu braukšanas laika un ātruma fiksēšanas ierīces. Šis pārejas periods izcīnīts, jo tahogrāfi un to uzstādīšana daudzos gadījumos var būs dārgāka par vecajiem “Ikarus” autobusiem, kuriem šīs ierīces pēc ES direktīvu prasības būs vajadzīgas.
Piebilde: Tā kā ES iet uz pilnīgu dzelzceļu tirgus liberalizāciju, arī Latvijas dzelzceļam būs jāpielāgo savi tehniskie parametri ES normām, lai šo infrastruktūru varētu izmantot arī citas ES dalībvalstis.
____________
[1] Transporta politika, Latvijas Vēstnesis, Eiropas vēstis, 14.02.2003
[2] Latvijas Ārlietu ministrijas materiāls
[3] Direktīva 96/26/EC
Šī publikācija ir tapusi projekta “Fwd:Eiropa” ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.