Foto: Sylvie F
Sporta un kultūras jomā labdarība bieži ir izkārtne, lai aizsegtu sponsorēšanu, kas nereti ir šo darījumu patiesā būtība.
Labdarība un ziedošana ir vienas no vispārcilvēciskajām vērtībām, kuras atšķir cilvēku no citiem mums zināmajiem šīs zemes iemītniekiem, jo cilvēkam piemīt empātijas spējas un līdzjūtība ne tikai savas ģimenes robežās, bet arī pret pilnīgi svešiem cilvēkiem. Es pat apgalvotu, ka Latvijas sabiedrība ir atsaucīga un dāsna, savukārt uzņēmumam pēc būtības sirds nav, un tā vienīgais mērķis ir peļņas gūšana.
Tomēr pasaulē jau sen, bet Latvijā pēdējos gados uzņēmumi arvien vairāk tiecas līdzināties cilvēkam. Daudzu uzņēmumu misijās ir ierakstīti tādi skaļi lozungi kā sociālā atbildība, bet citi to nosauc vienkāršāk — būt par labu kaimiņu tai sabiedrībai, kurā uzņēmums pelna. Moderns uzņēmums vairs nevar nerēķināties ar apkārtējās sabiedrības viedokli, nevar būt augstprātīgs un izlikties, ka neredz apkārtējās problēmas, tāpēc mūsdienīgs uzņēmums sarunājas ar savu klientu un sabiedrību. Un šo sarunu uztur ar dažādu sociālo un labdarības programmu palīdzību. Saprotams, ka pastāv arī sabiedrības spiediens un tā pēc būtības dod atļauju attiecīgajam uzņēmumam konkrētajā sabiedrībā pelnīt.
Motivē ar nodokļu atlaidēm
Latvijas uzņēmumiem būt labiem kaimiņiem un piedalīties vietējās sabiedrības problēmu risināšanā palīdz nodokļu politika. Uz citu valstu fona šī ir pretimnākoša sistēma, un tas ir saprotams, jo Latvijas uzņēmējdarbības vēsture ir 16 gadus jauna, un pusaudžiem parasti tradīcijas nav stabilas vērtības. Tāpēc labdarība kā tradīcija Latvijas uzņēmējdarbības vidē ir attīstāma un veicināma, un likuma „Par uzņēmuma ienākuma nodokli” 20.pants to veicina valsts līmenī. Likums nosaka, ka „rezidentiem un pastāvīgajām pārstāvniecībām nodokli samazina par 85 procentiem no summām, kuras ziedotas budžeta iestādēm, kā arī Latvijas Republikā reģistrētām biedrībām, nodibinājumiem un reliģiskajām organizācijām vai to iestādēm, kurām piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likumu. (…) Kopējā nodokļa atlaide saskaņā ar šā panta noteikumiem nedrīkst pārsniegt 20 procentus no nodokļa kopējās summas.”
Tas nozīmē, ka valsts attiecīgajam uzņēmumam samazina peļņas nodokli un ziedotājs no saviem līdzekļiem ziedo vien 15%, bet pārējo nodokļa daļu it kā „novirza” paša izvēlētam sabiedriskā labuma mērķim.
Turklāt manta vai finansiālie līdzekļi, kurus ziedotājs, pamatojoties uz līgumu, bez atlīdzības nodod sabiedriskā labuma organizācijai, ir uzskatāmi par ziedojumu tikai tad, ja saņēmējam nav noteikts pretpienākums veikt darbības, kuras uzskatāmas par atlīdzību. Tas nozīmē, ka nodokļa atlaidi nepiemēro, ja ziedojuma mērķī, ir ietverta tieša vai netieša norāde uz konkrētu ziedoto līdzekļu izlietojumu ziedotāja labā vai ziedojuma saņēmējs veic atlīdzības rakstura darbības, kas vērstas uz labuma gūšanu ziedotājam, ar ziedotāju saistītam uzņēmumam, saistītai personai vai ziedotāja radiniekam līdz trešajai pakāpei vai laulātajam, vai arī nodrošina ziedotāja intereses, kas nav saistītas ar filantropiju. Nodokļa atlaidi nepiemēro arī ziedotājiem, kuriem ir nodokļa parādi par iepriekšējiem gadiem. Tādējādi var secināt, ka Latvijā labdarībai un peļņas nodoklim ir stabilas attiecības, kurus saites ir nostiprinātas arī tiesību normās.
Kā jebkurās attiecībās, arī šajās ir savi plusi un mīnusi. Pie plusiem jāpieskaita valsts stimulētā labdarība, kas uzņēmumam, kurš gatavs ziedot sabiedrībai nozīmīgu problēmu risināšanai, piedāvā uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides. Pozitīvi, ka uzņēmums pats var noteikt jomu, kuru atbalstīt, un nepastāv nekādas kvotas vai izņēmumi ar īpašām privilēģijām. Vairāki uzņēmēji ir atzinuši, ka sistēma, kas ieviesta kopš 2005.gada ar Sabiedriskā labuma likuma spēkā stāšanos, skaidrāk nosaka robežas, kas tiek uzskatīts par sabiedriski svarīgu mērķi ziedošanai, kā arī ieviestais Sabiedriskā labuma organizāciju reģistrs ļauj drošāk izvēlēties sadarbības partnerus no nevalstisko organizāciju (NVO) vides. Uzņēmumi var paļauties, ka valsts kontrolē ziedojumu izlietojumu sabiedrības interesēs. Arī NVO, piesaistot ziedojumus, līdztekus emocionālajiem argumentiem uzņēmumus var motivēt ar pretimnākošu nodokļu politiku un valsts institūciju uzraudzību ziedojumu izlietojumam.
Gan likums „Par uzņēmuma ienākuma nodokli”, gan Sabiedriskā labuma organizāciju likums tiesību normu līmenī ir nodalījis labdarību no sponsorēšanas un nepieļauj ziedot ar atlaidi biedru labuma organizācijām, kur no ziedojuma vienīgo labumu saņemtu attiecīgās organizācijas biedri.
Sportam un kultūrai ziedo dāsnāk
Tomēr uzņēmumi ar mazu peļņu dažkārt uzskata, ka pastāvošā nodokļu atlaides sistēma ir izdevīga tikai lielajiem uzņēmumiem, kuru peļņa sasniedz vairākus simtus tūkstošus latu. Arī pilsoniskajai sabiedrībai šī sistēma ir kā koks ar diviem galiem. No vienas puses NVO mēģina panākt stabilu valsts finansējumu trešā sektora darbības nodrošināšanai, bet no otras puses valsts pārvalde akcentē datus, ka NVO sektors, piemēram, 2005.gadā netiešā veidā no valsts ir saņēmis 13 769 839[1] latu, kas ir no uzņēmumu ziedojumiem valsts budžetā neienākušie nodokļi. Tātad var teikt, ka valsts NVO finansē vairāku miljonu latu apjomā ik gadus. Tomēr, ja veic tuvāku analīzi, redzams, ka gandrīz 80% no ziedojumiem saņem sports (31,9%) un kultūra (47,76%), savukārt NVO, kas darbojas pārējās sabiedriskā labuma jomās, kopā saņem ap 20% no kopējā ziedojumu apjoma.
Ekspertu vērtējums liecina, ka sporta un kultūras jomā labdarība bieži ir izkārtne, lai aizsegtu sponsorēšanu, kas nereti ir šo darījumu patiesā būtība. To kā problēmu norādījusi arī Valsts kontrole, veicot pārbaudi Latvijas Kultūras fondā.
„Pelēkā” zona joprojām ir ziedošana arī valsts budžeta iestādēm. Nav definēts, kādos gadījumos valsts iestāde varētu pieņemt ziedojumus, turklāt, ja valsts pārvalde pati var kontrolēt nodokļu izmantošanas mērķus, tad nav īsti skaidrs, kāpēc piedāvāt uzņēmumam 85% ienākuma nodokļa samazinājumu, ja tas ziedo valsts iestādei, kura „dzīvo” no nodokļiem. Protams, situācijā, kad valsts nespēj „nosegt” visas sabiedrības vajadzības, atbalsts ir svarīgs. Piemēram, internātskolu audzēkņiem noteikti nepieciešams lielāks finansējums, ko varētu panākt ar privāto uzņēmēju atbalstu.
Secinājums — uzņēmumu labdarību veicinošā likumdošanas bāze ir pozitīvi vērtējama, taču problemātiska ir atsevišķu normu interpretēšana un ieviešana, un tas īpaši skar kontroli sporta un kultūras jomā, kā arī sabiedriskā labuma organizāciju atskaišu jomā. Iespējams, ka noderīgs būtu plašāks metodiskais materiāls, kas skaidrāk definētu robežas starp labdarību un sponsorēšanu, kā arī profesionālo sportu un izklaides industriju nošķirtu no sabiedriskā labuma, ko varētu izdarīt, ziedošanai profesionālajam sportam piešķirot īpašu statusu Sporta likumā.
____________________
[1] Darba grupas, kas izveidota ar finanšu ministra 2006.gada 1.jūnija rīkojumu Nr.575, lai izpētītu jautājumu par 1% iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīšanu sabiedriskā labuma organizācijām un nodokļa atvieglojuma mehānisma sakārtošanu ziedojumiem nevalstiskajām organizācijām, ziņojums.