Foto: B. Kolesnikovs
Kad šķietami tālajā 1998. gadā vēlējām 7. Saeimu, priekšvēlēšanu informācijas telpā dominēja ekonomiskie un sociālie jautājumi ar etnisko diskusiju piejaukumu. Tagad, daļēji pateicoties “Jaunajam laikam” un tā sauktajai mācītāju partijai, svarīgāko priekšvēlēšanu jautājumu vidū ierindojušās morāle un cīņa pret korupciju. Teju paradoksāli, ka šī priekšvēlēšanu tēma pieteikta tās Saeimas termiņa beigās, kura gan pati, gan caur Ministru kabinetu lēmusi par korupcijas novēršanu aktīvāk nekā jebkad agrāk.
8. Saeimai pretkorupcijas darbs būs smagāks nekā priekšgājējiem. Līdzšinējā pieredze rāda, ka Latvijas valdošā politiskā elite pret korupciju vērsusies, galvenokārt, starptautisko organizāciju spiediena un, lai arī nekonsekventa, taču pašmāju sabiedrības pieprasījuma rezultātā. 7. Saeima tika cauri ar atsevišķu normatīvo aktu uzlabošanu vai jaunu pieņemšanu. Likumdošanā paveikto darbu uzskaitījums ir visai bagātīgs: tagadējais parlaments pieņēma jaunu likumu “Par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām”, likumu “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” vecā Korupcijas novēršanas likuma vietā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu, grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā un likumā “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām”. Šie normatīvie akti ļauj uzrādīt visai iespaidīgu padarīto darbu sarakstu, taču paši par sevi nebūt negarantē kaut cik efektīvu cīņu pret korupciju. Likumus varam uzlūkot, galvenokārt, kā instrumentus, kurus politiķi, ierēdņi un pārējā sabiedrība var izmantot un var apiet.
Divi nozīmīgākie izaicinājumi
8. Saeimas laikā divi nozīmīgākie izaicinājumi būs agrāk pieņemto likumu efektīva izmantošana pret korupciju un sabiedrības vairākuma attieksmes maiņa. Izskatās, ka patlaban korupcijas ilgtspēju Latvijā nodrošina divi nozīmīgākie faktori.
Pirmkārt, kaut kādā mērā ar korupciju ir saistītas visas nozīmīgākās partijas, kuras valsts vai pašvaldību līmenī ir bijušas pie varas. Šī saikne var izpausties gan kā partijas pārtikšana no “komisijas naudas”, kas samaksāta pa virsu valsts vai pašvaldības iepirkumā, gan kā partijai labvēlīgu uzņēmēju nelikumīga pasargāšana no nodokļu maksāšanas pienākuma, gan kā partijas deputātu vai citu amatpersonu prasta kukuļņemšana, gan dažādos citos veidos.
Savukārt Latvijā nav pieredzēts, ka kāda valsts institūcija, pildot savus likumā noteiktos pienākumus, apzināti nostātos konfrontācijā ar valdošajiem politiskajiem spēkiem, pat ja šai iestādei būtu pilnīga taisnība no likuma un tiesiskuma viedokļa (izņēmums varbūt ir Satversmes tiesa). Taču iestādei, kas patiesi ķersies pie korupcijas apkarošanas, jābūt gatavai tieši uz šādu pozīciju – konfrontēšanu ar ļoti ietekmīgiem politiskajiem spēkiem un cilvēkiem. Diemžēl, patlaban iezīmējas tāds kā apburtais loks – iestāde un attiecīgās amatpersonas, kuras gatavas uz šādu konfrontāciju, ir jāizveido un jāieceļ tām pašām partijām, kuras var izrādīties zaudētājas korupcijas apkarošanas rezultātā. 8. Saeimas uzdevums būtu šo apburto loku lauzt un atļaut tādu pretkorupcijas struktūru nostiprināšanos, kas arī pašus Saeimas varenos piespiestu ievērot likumus un ētikas normas.
Otrkārt, korupcijas ilgtspēju nodrošina sabiedrības vairākuma gatavība iesaistīties korumpētās attiecībās, kad vien tas īstermiņā ir izdevīgi. Atkāpjoties no pētnieka darba tradīcijām, pieminēšu dažus nezinātniskus rādītājus, kas tomēr atspoguļo noteiktu sabiedrības attieksmi – proti, interaktīvās aptaujas internetā. “Delfi” portāla dienas jautājums pirms neilga laika bija: “Vai tu ņemtu kukuli?” No 1989 atbildējušiem cilvēkiem 49% atbildēja apstiprinoši un tikai 24% – noraidoši. Pārējie nezināja. Savukārt, “iauto.lv” portālā bija aptaujas jautājums par rīcību, kad “jūs aptur policists par pārkāpumu, par kuru “pienākas” sods 15-30 Ls.” 69% no 817 aptaujas dalībniekiem izvēlējās atbildi: “iedodat piecīti un turpināt ceļu.” Arī sabiedriskās politikas portāla “politika.lv” aptaujā 45% atbildēja, ka viņi dotu kukuli, lai tas labvēlīgi iespaidotu tiesas rezultātu (noliedzoši atbildēja tikai 32%).
Maz kas liecina par to, ka mēģinājumi mazināt iecietību pret korupciju būtu nesuši bagātīgus augļus. Aptuveni puses Latvijas iedzīvotāju gatavība maksāt un, ja iespējams, arī saņemt kukuļus dod gandrīz neizsmeļamu potenciālu korupcijai. 8. Saeimā ievēlētajiem politiķiem šīs problēmas risināšana ir jāuzskata par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem korupcijas novēršanā. Te ir nepieciešama rīcība vismaz trīs virzienos. Saeimas vairākumam ar savu ētisku rīcību ir jānodemonstrē, ka Latvijā populārais izteiciens “zivs pūst no galvas” vairs neatbilst patiesībai. Jārada institūcija, kas spēj pašu politisko eliti piespiest darboties likumīgi. Visbeidzot, cīņa pret korupciju ir jāpavada ar plašas sabiedrības izglītošanu.
Konkrēti uzdevumi
Zinot nozīmīgākos izaicinājumus, var pateikt arī, kādi konkrēti uzdevumi nākamajos četros gados jāveic cīnītājiem pret korupciju. 7. Saeima ir izsmēlusi iespējas pret korupciju vērsties ar dekoratīviem un būtību neaizskarošiem jautājumiem. Tāpēc jāuzsāk lietas, bez kurām ticama cīņa pret šo ļaunumu nav iespējama, bet kas līdz šim Latvijā vispār nav veiktas.
Pirmkārt, ir jāsāk reāla partiju finansējuma kontrole. Ir ļoti labi, ka partijām beidzot ir noteikts pienākums nodot atklātībai tikpat kā visus savus ienākumus un izdevumus. Taču Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, kad to beidzot izveidos, būs jāpārbauda, vai partijas tiešām ir deklarējušas visu, kas tām jādeklarē, vai atsevišķi ziedotāji neapiet noteikto ziedojumu limitu, sadalot ziedojuma summu caur vairākām citām personām, vai partiju ziedotājiem ir legāli ienākumi, kas ļāvuši ziedot uzrādītās summas (turklāt jāpārbauda arī, vai viņiem paliek pāri pietiekami līdzekļi sava dzīves līmeņa nodrošināšanai).
Otrkārt, lai korumpēšanās nebūtu nodarbe, kas brīva no jebkāda riska, Latvijā ir beidzot jāuzsāk kaut cik sistemātiska un stratēģiska darbība ar korupciju saistītu noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Ir jāpielieto krietni sarežģītākas izmeklēšanas metodes nekā bijis pierasts līdz šim. Ja vienīgā metode kukuļošanas atklāšanai ir kukuļņēmēja vai devēja noķeršana ar iezīmētas naudas žūksni rokā vai kabatā, tad nevaram gaidīt, ka tiks noķerti daudz maz gudri kukuļotāji, kas izmanto bezskaidras naudas norēķinus un sarežģītas naudas nodošanas shēmas. Turklāt korupcijas noziegumu atklāšanā ir jāizstrādā noteikta proaktīva stratēģija, izmantojot arī neoficiālas ziņas par tās vai citas amatpersonas korumpēšanos, nevis tikai reaģējot uz formāliem iesniegumiem, kuru ir maz gan cilvēku neuzticēšanās dēļ, gan tāpēc, ka daudzi korupcijā iesaistītie nav ieinteresēti jebkad atklāt savus netīros darījumus.
Treškārt, ir jāpilnveido fizisko personu ienākumu un īpašumu deklarēšana tā, lai apgrūtinātu nelikumīgi iegūtu līdzekļu (vai tādu līdzekļu, par kuriem nav nomaksāti nodokļi) izmantošanu. Lai gan var diskutēt par konkrētiem šī mērķa sasniegšanas paņēmieniem, šķiet, ka ikgadēju nodokļu deklarāciju ieviešana lielākajai daļai iedzīvotāju varētu būt efektīvākais paņēmiens. Šāda sistēma ar laiku novestu pie tā, ka valstij būtu visai pilnīgs priekšstats par iedzīvotāju ienākumiem. Valsts amatpersonas, kuru dzīvesveids liecina par līdzekļiem, kas daudzreiz pārsniedz to likumīgos ienākumus, nevarētu aizbildināties, ka nauda iegūta vēl kolhozu laikos vai ka īstenībā viss pieder radiniekiem, kas līdzšinējos ienākumus nav deklarējuši.
8. Saeimai jāpilnveido arī jau pieņemtie likumi. Interešu konflikta likuma pantos, kas nosaka valsts amatpersonas amata savienošanas un ienākumu gūšanas ierobežojumus, ir skaidri jānorāda, ka tās nevar ieņemt citus amatus vai saņemt papildu ienākumu, ja rezultātā izveidojas interešu konflikts. Tas nostiprinātu izpratni, ka, teiksim, papildu ienākumu pieļaujamība ir jāvērtē, pirmkārt, skatoties, vai tie neizraisa interešu konfliktu, un tikai pēc tam pārbaudot, vai vēl kāda likuma norma šādus ienākumus neaizliedz.
Partiju finansēšanas jomā ir jāierobežo politiskā reklāma, piemēram, aizliedzot to elektroniskajos medijos. Finansu kontroli praktiski atvieglotu arī centralizēta fonda izveide, kurā būtu jāpārskaita visi ziedojumi. Nepieciešamo pretkorupcijas pasākumu uzskaitījumu varētu turpināt, bet to nevar izdarīt viena raksta ietvaros. Īpaša tēma ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbības stratēģija un metodes, kas būtu jāizstrādā pašai jaunajai institūcijai.
Nākotnes vīzijas
Kā jau prognozēs pierasts, saistībā ar korupcijas attīstību 8. Saeimas laikā nāk prātā divi scenāriji – optimistiskais un pesimistiskais. Saskaņā ar optimistisko scenāriju, nākamais likumdevējs vismaz daļēji veiks gan šajā raksta pieminētos, gan citus pasākumus pret korupciju. Tādā gadījumā jau līdz 9. Saeimas vēlēšanām korupcijas līmenis atsevišķās jomās būs krities. Turklāt pozitīvās izmaiņas varētu skart gan administratīvo līmeni, kur amatpersonas tikai piemēro iepriekš pieņemtus likumus un noteikumus, gan tā saukto valsts sagrābšanu, kur nelikumīgu maksājumu ietekmē tiek izkropļota gan likumu, gan valdības noteikumu, gan tiesu nolēmumu pieņemšana.
Saskaņā ar pesimistisko scenāriju, korupcija nostiprināsies. Korupcijas īpaši skartās jomās cilvēkiem, kuriem nepieciešami valsts iestāžu pakalpojumi, un amatpersonām, kuras šajās iestādēs strādā, būs aizvien grūtāk pāriet uz tiesisku darbību. Piemēram, jo ilgāku laiku uzņēmēji un valsts vai pašvaldību iestādes būs pieradušas, ka iepirkuma līgumus slēdz ar tiem, kas ir gatavi noteiktu summu maksāt kukuļos, jo grūtāk būs atrast ietekmīgus uzņēmējus vai amatpersonas, kas censtos lauzt apburto loku. Precīzākas prognozes patlaban izdarīt ir grūti. Tāpēc jāgaida, ko rādīs laiks un darīs 8. Saeimas deputāti.