Atslēgvārdi:

4. maijs. Pēc divdesmit gadiem 3

1990. gads ir tāds, kurā daļa tautas vēl spēj justies līdzdalīga, kamēr 1918. gads jau ir mīts.

Iesaki citiem:

Ir pagājuši 20 gadi. Un Raimonda Paula mūzika ar Jāņa Petera vārdiem radio vēl joprojām ieskanas. Arī jaunā izpildījumā. Tie, kam ir iespēja atcerēties 1990. gada 4. maiju, zina, ka toreiz paši bija jaunāki. Un droši vien, ka toreiz arī zāle bija zaļāka un šņabis lētāks. Tie, kas par šiem notikumiem mācās skolā, gan pagaidām par to uzzina visai maz. Leģendas tādas nenoformējušās. Pagaidām. Un fons nepateicīgs, jo daudziem uzreiz nāk prātā, ka šo 20 gadu laikā ne tur esam nonākuši. Arī pagaidām.


Daudzās deklarācijas

Kad atceros to gadu notikumus, pirmās asociācijas ir ar pastāvīgu procesu, kurā šie atsevišķie „pīķi”, ko var piesaistīt konkrētiem datumiem, tā īpaši neizceļas. Pareizāk, datumi bija, bet tie bija datumi no 18.novembra republikas, no 1940. vai 1949.gada. Process ar to arī bija interesants, ka tā bija tāda pastāvīga taustīšanās, cik tālu drīkst iet. Drīkstēšanas robežas taustīja arvien tālākas. Ja nesekoja reakcija, taustījās tālāk. Un tā vien. Ar katru nedēļu drīkstēja arvien vairāk. Tiem politiķiem, kas neatradās šīs taustīšanās priekšgalā, bet labprāt būtu to bremzējuši vai apturējuši pavisam, tomēr arī neizbēgami nācās parādīt savu mūsdienīgumu, ejot līdzi sabiedrības jaunajām drīkstēšanas robežām. Bija, protams, arī atklāta Interfrontes pretreakcija, taču nereti stipri novēlota un nepietiekama. Skaidrs, ka Interfronte nebija nopietns patstāvīgs spēks — to varēja izmantot, lai kaut kādas soda akcijas pamatotu ar „darbaļaužu interesēm”, tomēr PSKP vadība īsti nopietnām akcijām ilgi nebija gatava. Kad beidzot sadūšojās, tad jau bija par vēlu. Un arī tad — baidījās iet līdz galam, tāpēc zaudēja.

„Latvija ir gaidījusi šo Deklarāciju jau piecdesmit gadus, Latvija ir nepacietīga, tādēļ neuzskatiet to par avantūru, bet uzskatiet par pienākuma izpildi pret tautu, kura sarežģītos un dramatiskos apstākļos pacietīgi ir gaidījusi savas mazās dzimtenes atjaunošanu par neatkarīgu valsti.”
Mavriks Vulfsons. Uzstāšanās 1990.gada 4.maija LPSR AP sēdē [ 1 ]
„Neskatoties, ka pieņemta Deklarācija par neatkarības atjaunošanu, Latvijas radiofonā skan tā pati Raimonda Paula mūzika ar tiem pašiem Jāņa Petera vārdiem...”

Modris Ziemiņš. Trešā atmoda.[ 2 ]
„Nupat mēs konsultējāmies ar otras frakcijas [Līdztiesības] vadītāju, un mums ir priekšlikums rīt nestrādāt. [..] Motivācija varētu būt dažāda. Viens no iemesliem ir tikšanās ar vēlētājiem sestdien un svētdien.”
Ivars Godmanis. Priekšlikums 1990.gada 4.maija LPSR AP sēdē
„Nedomāju, ka kaut vienam no tiem deputātiem, kas 4.maija agrās saules staros tur [Brāļu kapos] stāvēja, varēja pārmest negodīgumu vai nevēlēšanos kalpot tautai. Pārbaude ar varu vēl tikai priekšā.”

Dainis Īvāns. Gadījuma karakalps.[ 3 ]

Virkne deklarāciju, kuru nosaukums un saturs var ļoti mulsināt, ja nezina apstākļus, kādos tās pieņemtas, arī parāda jau pieminēto taustīšanos. Un tieši tāpēc, ka šo deklarāciju bija tik daudz, manās atmiņās no tiem laikiem 4. maijs tik unikāls nešķiet.

Pirmie divi vērā ņemamie dokumenti tapa vēl tās Augstākās Padomes laikā, kas taču tika ievēlēta „pasaules demokrātiskāko” vēlēšanu ceļā — viens kandidāts uz vienu vietu. Vispirms 1989. gada 28. jūlija Deklarācija par Latvijas valsts suverenitāti[ 4 ]. Pēc tam 1990. gada 15. februāra Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību[ 5 ].

Milzīga nozīme šeit ir niansēm, formulējumiem. Suverenitāte vai neatkarība. Deklarācija jautājumā par neatkarību vai Deklarācija par neatkarības atjaunošanu. Šī Augstākā Padome savu iespēju robežās, protams, centās mainīties. Tomēr iespēju robežas izrādījās pārāk šauras, kā rezultātā nomainīja pašu Augstāko Padomi. Saskaņā ar šīs pašas Augstākās Padomes pieņemto vēlēšanu likumu. Ja pašķiram atpakaļ to laiku dokumentus, redzam, ka tomēr tieši šī Augstākā Padome paveica daudz ko tādu, ko mēs šodien intuitīvi tai „nepierakstītu” — piešķīra latviešu valodai valsts valodas statusu, kā svētku dienu ieviesa 18.novembri, atjaunoja vēsturisko karogu, ģerboni, himnu. Sagatavoja augsni tālākajam nevis līdz pēdējam turējās pie vecajām klišejām.

Un tad nāca Augstākā Padome, kurā Latvijas Tautas frontei (LTF) bija absolūts vairākums. Uzreiz, jau otrajā darba dienā, tā ķērās pie jaunas deklarācijas pieņemšanas. Atšķirībā no iepriekšējās Augstākās Padomes, kas darīja tāpēc, ka īsti neredzēja citas iespējas, šī bija pašiniciatīvas pilna. Tomēr ne bez apdoma. Taustoties.

4.maijā, kad tika pieņemta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu[ 6 ], Latvija bija pēdējā no Baltijas, kuras Augstākā Padome tādu vēl nebija pieņēmusi. Tomēr pastāvēja divi atšķirīgi piemēri, kā to darīt. Viena — drosmīgā Lietuvas deklarācija, kā arī tās acīmredzamās sekas — PSRS organizētā ekonomiskā blokāde. Un otra — daudz apdomīgākā Igaunijas deklarācija, kas pasludināja valsts neatkarību de jure, taču līdz de facto neatkarībai vēl paredzēja pārejas periodu.

Latvijas deklarācijas sarežģīto tapšanu apraksta Egils Levits: „Jaunievēlētā Augstākā Padome ar Tautas frontes deputātu vairākumu politiski vairs nevarēja atļauties vēl trešo reizi tikai deklaratīvi konstatēt Latvijas statusu, kurš neatbilstu pilnīgai neatkarībai. Tomēr šis „maksimālā varianta” koncepts neguva vienprātīgu atbalstu Tautas frontes frakcijā. Vienai daļai atraisīšanās no Maskavas likās pārāk radikāla. [..] Aprīļa beigās šīs kritikas rezultātā vairākums deklarācijas sagatavotāju piekrita noteikt „pārejas periodu” līdz Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto. [..] Formulējums gan bija tāds, ka tas nemainīja Neatkarības atjaunošanas juridisko būtību. Taču vienlaicīgi tas bija signāls Maskavai, kas atļāva tai deklarāciju ja ne juridiski, tad politiski interpretēt sev pieņemamāka veidā.” [ 7 ]

Dainis Īvāns ir daudz asāks. Viņš apraksta savu sarunu vai, precīzāk, sačukstēšanos ar Vītautu Landsberģi 4. maija sēdē: „ - Ko nozīmē „pārejas periods” jūsu deklarācijā? – Nevarēju es viņam uz šo jautājumu atbildēt kā valstsvīram. Patiesā atbilde tik tiešām būtu tas, ka, ieraudzījuši Lietuvas blokādi, mēs gribējām būt gudrāki par viņiem un uz sevi tiešu Maskavas uguni neizsaukt. Dažs no mūsējiem uz Lietuvas neatkarības deklarāciju jau skatījās ar vīzdegunīga pielīdēja pārākumu. [..] Tagad tikai laika distance ļauj ieraudzīt, ka diezin vai bez lietuviešu striktuma mēs tik ātri būtu virzījušies uz priekšu un diezin vai arī tādā gadījumā, ja Latvijas politiķi uzvestos maķenīt nediplomātiskāk, situācija būtiski mainītos.”[ 8 ]

Jā, arī 4. maijs bija taustīšanās. Noskaidrošana, ko šobrīd drīkst. Sajūtot, ka kaimiņš apdedzinājies, ka tā, kā Lietuva, vēl nedrīkst, tiks sperts par pussolīti mazāk cerībā, ka tā varbūt drīkstēs. Drīkstēja.

Tomēr sabiedrība jau šajās niansēs neiedziļinājās. Nosaukums deklarācijai bija viennozīmīgs. Un tobrīd tas izvērtās gavilēs. Dainis Īvāns raksta: „Izgājis uz ielas, ar pūlēm tiku vaļā no enerģiskajiem vīriem, kas mani gribēja rokās nest uz Daugavas krastmalas mītiņu. Tad pāri plūstošajai cilvēku straumei pacēlās Mavrika sirmā galva.”[ 9 ] Kāds taču jānes bija. Otrs „vaininieks” — Mavriks Vulfsons — tik ļoti nepretojās. Vai varbūt viņam vienkārši nepietika spēka pretoties: „Sēdei sekoja mītiņš likteņupes Daugavas krastā, kur vēl pirms pāris mēnešiem — 12.martā — mani vārdi „Ne soli atpakaļ!” bija kļuvuši par Latvijas cīņā saucienu. 4. maijā tie piepildījās. Varbūt tādēļ mani uz rokām aiznesa līdz svētku tribīnei.”[ 10 ] Tautas mīlestība tika pat tiem, kam tā nebija paredzēta. Līdztiesības deputāts Oļegs Ščipcovs atceras: „Pūlis pie ēkas līksmoja. Es gāju aiz deputāta Viļņa Breša. Mums (vai uz mums) meta puķes. Mēs visi smaidījām...”[ 11 ] Nu kurš gan visus tos deputātus spēj atšķirt? Un ja vēl smaida.

Nebūsim naivi, Latvijas sabiedrība tobrīd gluži labi saprata, ka padomju armija tūlīt pēc šādas deklarācijas pieņemšanas izvākties negrasās. Daudziem bija klusas bažas, ka tas ir tikai simbolisks žests, par ko, iespējams, nāksies, dārgi samaksāt. Tomēr tas nu vienreiz bija pateikts, nu nācās iet tālāk. Tāpat taustoties, ko drīkst, ko nedrīkst. Pirmā draudošā pretreakcija ilgi nebija jāgaida — 15.maijā pie Augstākās Padomes jau pulcējās ne tik draudzīgi noskaņota publika.

Tomēr šī taustīšanās noveda pie tā, ka PSRS prezidenta oponentiem nervi neizturēja. Ja Gorbačovam šķita, ka tā, kā Baltija, vēl drīkst, tad viņiem bija cits viedoklis. Un tad jau Augstākā Padome 1991. gada 21. augustā pieņēma Latvijas Republikas konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu.[ 12 ] Nosaukums ne tuvu nav tik svinīgs kā iepriekšējai deklarācijai — tā nesaucas pat par deklarāciju, tomēr tieši šis dokuments pasludināja neatkarību de facto, lai arī pieņemšanas brīdī pieņēmējiem nebija pārliecības, vai de facto tas nav pēdējais dokuments, ko viņi vispār pieņem. Sēdes vadītājs Andrejs Krastiņš pat paskubināja deputātus, sakot, ka kolēģi dzirdot kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei[ 13 ]. Rūkoņas īsti nebija, tomēr Baltijas kontekstu ievērot vajadzēja — Lietuva, kā zināms, pilnīgu neatkarību bija pasludinājusi jau 1990. gadā, savukārt Igaunijas parlaments par pārejas perioda izbeigšanos un neatkarības atjaunošanu nobalsoja dienu agrāk (un puča dienās, kad notikumi attīstījās pa stundām, tā ir milzīga atšķirība).

Lūk, ar šo garā deklarāciju virtene tiešām noslēdzās. Taču šie dokumenti, deklarācijas atspoguļo procesu, tie viens no otra izriet, viens uz otru atsaucas. Un to pieņemšanas starplaikos bija daudz darba, daudz šīs jau minētās taustīšanās, lai nonāktu atkal pie nākamā.


Svētki jaunajai valstij

Par atceres dienu 4. maiju pasludināja jau tā pati Augstākā Padome, kas deklarāciju šai datumā pieņēmusi. 1990. gada 3. oktobrī, mainot svinamo dienu sarakstu, tā 4.maijam piešķīra atceres dienas statusu. „Kompānija”, kādā šis datums līdz ar to nokļuva, bija pietiekami savdabīga — bez vēl vienas „pozitīvās” atceres dienas — 11.novembra — tur bija Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, Ebreju tautas genocīda piemiņas diena, kā arī veselas divas Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas 25.martā un 14.jūnijā, un, starp citu, abām pēdējām vēl šobrīd nosaukumi ir identiski.

Laika gaitā gan dažādo atceres dienu saraksts ievērojami paplašinājās, savukārt 4. maijs pēc 12 gadiem zemākā statusā 2002. gadā tika iecelts svētku dienas statusā — tā 21. martā lēma Saeima, un likuma grozījumi spēkā stājās 23. aprīlī, dažas dienas pirms Neatkarības deklarācijas dienas atzīmēšanas. Bez vētrainām debatēm un liela pompa.

Būtībā starp svētku dienām šobrīd ir divi valsts svētki — 18. novembris un 4. maijs. Ir gan vēl arī 1. maijs, tomēr tie pirmkārt ir Darba svētki un tikai pēc tam — arī Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena.

Vai atjaunotajai valstij vajag savus, no 18. novembra atšķirīgus, svētkus? Ja vēlamies, lai sabiedrība sevi nevis pretnostata valstij, bet asociē sevi ar to, droši vien. 1990. gads ir tāds, kurā daļa tautas vēl spēj justies līdzdalīga, kamēr 1918. gads jau ir mīts. Ja svētkus vajag, tad vajag dienu, kad tos atzīmēt. Un te nu veidojas pretruna — no vienas puses visas gaviles un pozitīvās emocijas saistās ar 4. maiju — gan tiem, kas par neatkarību balsoja, gan tiem, kam vajadzēja varoni, ko nest līdz Daugavmalai. Tomēr praktiski to īsti nevar uzskatīt pat par neatkarības pasludināšanu de iure, kā daži apgalvo, jo, ja ticam šai pašai deklarācijai, tad neatkarība de iure pastāvējusi visu okupācijas laiku. Savukārt neatkarību de facto Latvija pasludināja 1991. gada 21. augustā. Bet toreiz tas bija lēmums, kas tika pieņemts par spīti reālajai de facto situācijai. Tomēr notikumu gaita noveda pie tā, ka te nu tā neatkarība bija — ņemiet un rīkojieties! Taču 21. augusts noteikti nesaistās ar sevišķi pozitīvām emocijām, drīzāk ar bailēm, neziņu. Un, ja nu pavisam ciniski, tad 4. maijs jau ir valsts svētki, bet 21. augusts — tikai atceres diena. Jaunu tradīciju iedibināšana šobrīd būtu komplicēta.

Lai gan arī 4. maija svinēšanas tradīcijas ir visai neizkoptas. Svētki vienkārši nav iedzīvojušies. Cik tur pie vainas tas, ka novembrī salūtu var rīkot vakarā, bet maijā sanāktu naktī, cik tas, ka jaunā republika šobrīd vienkārši nav tā, ar ko saistās pozitīvas emocijas, cik tas, ka nosaukums nav izdevies, lai arī ir vēsturiski precīzs.

Taču 20 gadi ir pagājuši un, jo tālāk ejam, jo mitoloģizētāki to laiku notikumi kļūst. Kam gan vairs, izņemot vēsturniekus, ir svarīgi, kas īsti notika? Pieņemu, ka aptuveni tāda bija Valda Zatlera vai to viņa padomdevēju, kam ideja ienāca prātā, loģika, kad tika piedāvāts mainīt svētku nosaukumu. No Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas uz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu.

Rezultātā Vēsturnieku komisijas vadītājam Inesim Feldmanim nākas piekāpties „pārspēka” priekšā. Intervijā BNS viņš saka, ka „labāk jau bija, kā ir tagad, bet, ja prezidents tā grib [mainīt nosaukumu], lai jau tā ir.”[ 14 ]

Jauns nosaukums neizbēgami nozīmēs arī jaunu saturu un tādējādi — jaunus mītus. Sevišķi, ja tas nebūs precīzs. Aptuveni tā, kā ar Lāčplēša dienu, kad nosaukumam ir maz sakara ar to, ko tas apzīmē. Tikai nav skaidrs, kāpēc nav iespējams atrast kompromisu starp labskanīgāku nosaukumu un vēsturisko patiesību. Vienkārši „Neatkarības diena”, protams, saistīsies ar lidojošajiem šķīvīšiem, tomēr pastāv taču arī citi varanti, piemēram, Atjaunotās neatkarības diena. Noteikti var atrast arī ko labskanīgāku par manis piedāvāto variantu.

Svarīgi saprast, kāds ir mērķis, veidojot šīs jaunās tradīcijas. Ja atcerēties 4. maiju, tad atsakāmies no šiem svētkiem un liekam to atpakaļ pie atceres dienām. Ja kopumā padomāt par atjaunoto valsti, atcerēties neatkarības atjaunošanu kopumā, pārmērīgi neizceļot šo vienu datumu, tad nosaukumam jābūt vispārīgākam.

Brīdis šādas dienas ieviešanai noteikti nav tas pateicīgākais, ja cilvēka apziņā „18. novembra republika” ir „Latvija”, bet „4. maija republika” — „šī valsts”. (Vārds „šī” pareizi jāizrunā uzsvērti un ar pēc iespējas lielāku nicinājumu). Tomēr tieši piederības sajūtas deficīts „šai valstij” jau ir tas, kāpēc tādi svētki varētu būt nepieciešami. Lai gan, protams, tos nevar sekmīgi ieviest, vienlaikus neatjaunojot ticību pašai valstij. Tā nevar būt panaceja, bet vienīgi viens ķieģelītis lielākā būvē.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 03.05.2010 23:55
> Vislabāk būtu Edenes dārzā (paradīzē) dzīvot bez liekiem kārdinājumiem ko mainīt ( ak, ja ne čūska un Ieva ) ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis > reality 01.05.2010 12:33
"būtu bijis labāk, ja PSRS nebūtu sabrukusi"

Būtu vislabāk, ja šī anticivilizācija vispār nebūtu tikusi izveidota.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 28.04.2010 17:53
M.Brants:''(..) Kad atceros to gadu notikumus,...'' - ATCERIES ? Atceries, kas bija ''aukstais karš'', Reigans&Tečere&J.Pāvils2, CIP, Gorbačova politika un Berlīnes mūra sagraušana ? Spriežot pēc secinājumiem:''Kad beidzot sadūšojās, tad jau bija par vēlu. Un arī tad — baidījās iet līdz galam, tāpēc zaudēja.'' - NEATCERIES, t.i. nespēj apjēgt notiekošo procesu saistību, skaties uz lietām pārāk šaurā ''leņķi'' - tā, it kā Latvija laikā no 1984.- 1991.augustam būtu bijis pilnībā izolēta vieta ( tipa, ZiemeļKoreja ). M.Brantam derētu vismaz Džordža Sorosa grāmatu ''Soross par Sorosu'' palasīt - tas cilvēks, redzot notiekošo - sen kā apjēdza Rietumu pieļautās kļūdas - to pārlieku straujo ūn neapdomīgo Rietumu demokrātijas valstu rīcību pēc Gorbačova atklātās izrādītās ''kapitulācijas'' (lasi:neiejaukšanās) un nespējas atdot Rietumu banku aizņēmumu/kredītu :''Rietumu demokrātiskajām valstīm bija pilnīgi pa spēkam nedaudz piebremzēt Padomju Savienības sabrukumu un ielikt pamatus atvērtās sabiedrības celšanai, pirms sabruka sabiedrība(..)'' ''Es apzinos'', lasāms Sorosa materiālā, ''ka sabiedrībā tagad nav populāri izteikties, ka būtu bijis labāk, ja PSRS nebūtu sabrukusi,.....'' Sorosa un sociologa&filosofa A.Zinovjeva atziņas par Rietumu pieļauto kļūdu pilnībā apstiprināja gigantiskā krīze, kas sākās 2008.g. - par gigantiskām kļūdām nākas maksāt gigantisku cenu:“ЗАВТРА”. Стратегией выживания для Советского Союза было стремление к полицентричному миру?

Александр ЗИНОВЬЕВ.:''. Да. И я думаю, что разгром СССР был гигантской ошибкой Запада. Запад даже не мечтал приступить к демонтажу социалистической системы раньше середины XXI века. Горбачев сделал подарочек, от которого они не могли отказаться. В результате началась такая эволюционная деградация Запада, что под угрозой оказались лучшие завоевания западной цивилизации. Поражение СССР стало началом не посткоммунистического, но постдемократического общества. Глобализация и американизация — это удар не столько по русской цивилизации, сколько по Западной Европе и западной цивилизации, начиная с эпохи Ренессанса. '' Разгром СССР был ошибкой Запада (8 мая 2006 г.)

Saistītie raksti
Izcila maza postaza

Izcilā, mazā postaža 22 Autors:Ivars Ījabs

Zemledus protests politika.lv

Citi autora darbi
Ritdiena kura pienaks

Rītdiena, kura pienāks 20 Autors:Māris Brants

Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants

Atbildiba par valsti

Atbildība. Par valsti 68 Autors:Māris Brants