2008. gadam aizejot -- pārdomas 31. decembrī 1

Labdien, lasītāji!

Nu, ko? Gads atkal garām. Nezinu, kā citiem, bet man tas ir paskrējis garām vēja spārniem. Vispār laiks šķiet ātri, ātri ejam. Bērnībā mēnesis likās kā mūžība, nu vairs gan ne.

Iesaki citiem:

Domājot par 2008. gadu Latvijā, diemžēl, jādomā lielākoties par negatīvām lietām. Mūsu izcili nekompetentā valdība turpina vārīt briesmīgas ziepes, lai gan patiesībā zem ziepju katla uguni, protams, iekūra iepriekšējā valdība ar "stabilitātes garantu" priekšgalā. Tiesa, daudzi ministri no viņa valdības ministru krēslos sēž joprojām, lai gan dažam labam lietošanas termiņš jau sen ir garām. Slakteris ar savu "nasing spešal" interviju, Veldre ar saviem zirgiem, Demakova ar savu muļķīgo demagoģiju par laikrakstiem, Segliņš ar savu izmuldēšanos par britiem un zaptes burkām. Tā nav sakritība, ka tie visi ir "Tautas" partijas ministri -- iedomīgāku partiju būtu grūti iedomāties, un tās roka bijusi klāt pie visiem baisākajiem lēmumiem. Centieni sagraut valsts drošību un nodokļu nemaksātāja iebīdīšana prezidenta amatā -- tie bija partijas "nopelni" aizpērn, bet šogad bija centieni legalizēt naudas atmazgāšanu, patoloģiskā demagoģija par vasarā notikušo referendumu, viss minētais nonsenss runāšanā un muldēšanā, kā arī finanšu sistēmas absolūtais krahs, kura rezultātā visiem Latvijas iedzīvotājiem nākamajā gadā nāksies maksāt ievērojami lielākus nodokļus par precēm un pakalpojumiem un daudzos nākamajos gados nāksies atmaksāt aizdevumus no starptautiskām instancēm. Paldies nudien būtu nevietā.

Protams, šogad ir notikušas arī jaukākas lietas. Dziesmu svētki notika pirms valsts atzina, ka finanšu sistēma tuvojas bankrotam, tos nekas netraucēja. Valsts godam atzīmēja savu 90. gadskārtu, nezinu, kā citur, bet Rīga bija ļoti skaisti izrotāta ar mākslinieku izdomātajiem gaismas efektiem. Protams, Olimpiskās spēles, kurās malača godu izpelnījās Māris Štrombergs, Ainārs Kovals un Viktors Ščerbatihs (tiesa, pēdējais ir pelnījis arī nosodījumu kā valdošās kliķes pārstāvis Saeimā), kā arī Parolimpiskās spēles, kurās divas medaļas, tajā skaitā arī zelta medaļu un pasaules rekordu diska grūšanā, ieguva Aigars Apinis. Turpinu uzskatīt, ka tas ir grēks, ka viņam valsts piešķīra mazāku prēmiju, nekā minētajiem "veselajiem" sportistiem.

Ārvalstīs šis ir bijis trauksmains gads gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Amerikāņi nolēma, ka ir laiks atteikties ne vien no visu laiku sliktākā prezidenta Buša, bet arī no viņa politikas, nodrošinot uzvaru Demokrātu partijas kandidātam Barakam Obamam, kā arī Demokrātu partijas vairākumu abās ASV Kongresa palātās. Paldies Dievam, Buša varza vāksies projām, tajā skaitā arī valsts viceprezidents Čeinijs, kurš nupat ir atzinis, ka jā, viņš konkrēti atļāva to cilvēku, kurus Buša valdība tur aizdomās par terorismu, spīdzināšanu. Tas ir konkrēts starptautiskā likuma pārkāpums, turklāt briesmīgs, un Čeinijs būtu pelnījis mūža atlikušo daļu pavadīt cietumā, taču amerikāņu prezidentiem ir ierasts amata termiņa pēdējās dienās piedot visādus grēkus, ļoti iespējams, Bušs tā darīs arī Čeinija gadījumā. Vēl starptautisko sabiedrību satricināja pirmā Krievijas ekspansija kopš PSRS sabrukuma, mums kaimiņos ir patiesa diktatūra, no kuras NATO valstij varbūt nav īpaši jābaidās, taču uzmanīgiem jābūt gan mums, gan arī citiem pasaules iedzīvotājiem. Teroristu uzbrukumi Mumbajā un citur pasaulē -- arī tā, diemžēl, mūsdienās ir dzīves realitāte. Kodolprogrammas divās no pasasules bīstamākajām valstīm, runa ir par Irāku un Ziemeļkoreju -- arī tā ir īstenība. Mēs dzīvojam trauksmainā pasaulē, tā nu ir tiesa. Jēzus savā tā sauktajā kalna sprediķī teica, ka "svētīti ir miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem." Lai nu šādu Dieva bērnu būtu vairāk.

Atliek redzēt, ko mums nesīs jaunais gads. Man rakstot, līdz tam palikušas mazliet vairāk, kā 10 stundas. Vēlu visiem lasītājiem 2009. gadā piedzīvot pirmkārt jau veselību, jo bez tās nekas labs nenotiek, bet arī sapņu piepildīšanos un mērķu sasniegšanu. Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt vēl sliktāk, to der atcerēties, turklāt šogad, tāpat kā visus pēdējos gadus, varam būt pateicīgi par to, ka Latvija ir brīva un neatkarīga un latviešiem ir sava mājvieta. Laimīgu Jauno gadu, lasītāji! Un jauku visiem dienu!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Valdis Zariņš, vēstures sk. 31.12.2008 14:37
Paldies Streipa kungam par izjusto gada notikumu kopsavilkumu! Vienai lietai tomēr kategoriski nepiekrītu:

>>> Turpinu uzskatīt, ka tas ir grēks, ka viņam valsts piešķīra mazāku prēmiju, nekā minētajiem "veselajiem" sportistiem.
====
Vēl lielāks grēks ir no tā taisīt problēmu. Taupības apstākļos, protams, prēmijas un "pateicības" varētu nepiešķirt vispār, bet ir gluži nevietā salīdzināt vienus sportistus ar citiem sportistiem; uztaisīt cenrādi par to, cik vērta ir katra uzvara. Tās visas ir nesalīdzināmas lietas.

Ne jau prēmijās slēpjas sacensību būtība. Tā ir pirmkārt kalpošana savam sportam vai mākslai, un arī patiess prieks par grūtā sacensībā gūtām uzvarām (gan savām, gan svešām). Varētu piedot, ja to nesaprot truli televīzijas šovmeņi un "zelta drudžu" rīkotāji. Bet izrādās, ka to nesaprot arī inteliģenti žurnālisti, prasot, ka par katru Latvijas godam izdarītu lietu ir obligāti jāsaņem "cilvēka cienīga" samaksa.

Pedagoģijas jomā arī esam nonākuši pie tā, ka daļa bērnu negrib piedalīties nekādos konkursos un sacensībās "tāpat vien". Pirmā lieta, kas viņus interesē - cik liels ir balvu fonds un "kas man par to būs". Un pieprasījums rada piedāvājumu: vecākajām klasēm tagad IR konkursi ar iespaidīgām balvām - "Microsoft" mājaslapu veidošanas konkursi, jauno dziedātāju, moderno deju konkursi, utml. Protams šur tur ir saglabājusies arī cita attieksme - bērni piedalās, jo viņiem ir tāds kā azarts; ir interesanti, ja var izmēģināt spēkus kādā neparastākā jomā.

Augstas klases sportisti, protams, ir pelnījuši, ka sabiedrība atbalsta viņus; paralimpisko spēļu dalībnieki to ir pelnījuši vēl jo vairāk. Nu tad atrodiet normālu un taktisku veidu, kā viņiem palīdzēt - nepazemojot viņus, valsti un paši sevi. Un nebāžot merkantīlismu tur, kur tas galīgi nepiederas.

Citi autora darbi
Streips 165x152

Skumja pašdarbība 16 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Grimstošais kuģis 3 Autors:Kārlis Streips

Streips 165x152

Privātpersona Nils 1 Autors:Kārlis Streips