Atslēgvārdi:

2. daļa. ... un plašāka apcere par konstitucionālo justīciju un tās robežām 16

(turpinājums no iepriekšējās daļas)

Iesaki citiem:

(turpinājums no iepriekšējās daļas)

II Pārdomas par konstitucionālo justīciju.

Kā jau iepriekš teicu, šo tekstu izšķīros rakstīt, redzot, kā notiek ST sprieduma apspriešana tviterī, medijos un blogos. Raksturojumam īpaši iesaku izlasīt Aivara Ozoliņa komentāru Citā Dienā un Slavas Dombrovska blogu šeit pat portālā politika.lv. Atmetot acīmredzamos pārpratumos, kas izriet no ST sprieduma nelasīšanas vai neuzmanīgas lasīšanas, abos šajos tekstos atradu sešas patiešām svarīgas tēmas par konstitucionālo justīciju kā tādu un tās robežām. Domāju, ka par tām būtu vērts dziļāk pareflektēt.

Tēma Nr.1. Kā "piedienas" uzvesties konstitucionālās tiesas tiesnesim? Ko nozīmē tiesneša "politiskā neitralitāte"?

Aivars Ozoliņš savā komentārā pārmeta ST priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim politiskās neitralitātes trūkumu. Tas izpaudies tā, ka viņš esot pārliekus priecājies par ST spriedumu un vēl pirms sprieduma publiski pārmetis atsevišķām amatpersonām viņu izteikumus (piemēram, ka krīzes laikā Satversme nedarbojoties; ka krīzes vairs neesot tiesiskās paļāvības principa un Saeimas lēmumu nodēvējis par zadzību). Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājam tā runāt par valdības lēmumiem esot nepieņemami.

Domājot par šo jautājumu, man ir dalītas jūtas. Teorētiski piekrītu, ka ideālā pasaulē (kur nevainojami darbojas cilvēktiesību aizsardzības mehānismi un ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, t.sk. juristi, kas spēj savlaicīgi reaģēt uz cilvēktiesību apdraudējumiem) konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs būtu varējis pagaidīt ar publiskiem izteikumiem līdz brīdim, kad viņa tiesa attiecīgajā jautājumā pieņem spriedumu. Taču Latvijā cilvēktiesību aizsardzība ir visai tālu no ideāla. Nedarbojas pat izveidotie mehānismi, kam būtu jāpiebremzē cilvēktiesības apdraudošie lēmumi vēl PIRMS tie tiek pieņemti. Ja Latvijā būtu rīcībspējīgs Tiesībsargs, un respekts pret šo institūciju būtu vismaz Igaunijas Tieslietu kanclera līmenī, tad vajadzība Kūtrim publiski izpausties būtu ievērojami mazāka. Ja Latvijas politiķi brutāli nerullētu pāri Saeimas un valdības juristiem, kad viņi norāda uz cilvēktiesību pārkāpuma risku, arī tad bez ST priekšsēdētāja viedokļa publiskā telpa varētu iztikt. Bet nedomāju, ka Kūtrim var ko pārmest apstākļos, kad Latvijā nav pat pietiekami daudz pilsoniski aktīvu un sabiedriski dzirdamu juristu, kas spēj sabiedrībai pastāstīt par politiķu izteiktajām juridiskajām aplamībām vai pieņemto lēmumu radītajiem cilvēktiesību apdraudējumiem. Cilvēktiesību apdraudējuma apstākļos katra saprāta balss ir vērtīga - jāreaģē katram, kas to spēj.

Jāpatur prātā arī tas, ka konstitucionālā tiesa tomēr pēc savām funkcijām nav gluži tiesa. Šeit nav nevainīguma prezumpcijas, kas ir galvenais iemesls, kādēļ krimināltiesās tiesneši par lietām pirms sprieduma publiski nerunā. Konstitucionālajai tiesai nav jāvērtē cilvēki, bet vienas normas atbilstība otrai. Un tādēļ neredzu neko nosodāmu, ja tiesnesis vēl pirms sprieduma pasaka pašsaprotamas lietas par cilvēktiesībām vai nosoda politiķus, kas par cilvēktiesībām runā maldinošas un kaitīgas muļķības. Nedomāju, ka šāda rīcība nozīmē, ka tiesnesis vairs nav politiski neitrāls. Tik ilgi, cik tiesnesis ir gatavs pārmest muļķīgu izrunāšanos KATRAM politiķim (nešķirojot pēc partijām), tikmēr politiskā neitralitāte ir ievērota.

Latvijas apstākļos tiesnešu publiska iesaistīšanās cilvēktiesību aizsardzībā, manuprāt, joprojām ir ĻOTI VAJADZĪGA, jo pārāk retas un klusas ir to juristu balsis, kam cilvēktiesības rūp tik lielā mērā, lai par tām iestātos neatkarīgi no esošās politiskās konjunktūras. Ja ne tiesneši, tad uz cilvēktiesību pārkāpumiem vienkārši NAV KAM reaģēt.

Ilgtermiņā tas, protams, nav risinājums. Jādomā, kā spēcināt pārvaldes " dabiskos" aizsargmehānismus pret cilvēktiesību aizskārumiem, - proti, ierēdņus, kam jāprot skaidri pateikt "stop" brīdī, kad politiķis vēlas darīt ko prettiesisku, un Tiesībsarga institūciju.

Tāpat uz dziļākām pārdomām vedina tas, cik pilsoniski pasīva ir daudztūkstošgalvīgā Latvijas juristu "armija". Tas vien, ka Latvijā ir tik maz juristu blogu, liecina, ka acīmredzot Latvijā kaut kas nav fundamentāli kārtībā ar juridisko izglītību un esošo juristu kopienu. Tā vēl joprojām producē šaura profila specialistus, kuri ir uz eksāmieniem iezubrījuši pamatlietas par demokrātiskas valsts stūrakmeņiem un cilvēktiesībām, taču kuriem ir nepietiekami attīstītas pašizpausmes spējas, lai izveidotu SAVU pilsonisko pozīciju un prasmi "cilvēkiem saprotamā valodā" iestāties par demokrātijas vērtībām tad, kad tās ir apdraudētas.


Tēma Nr.2. Kā konstitucionālā tiesa nonāk līdz spriedumam? Vai no sākuma ir lēmums un tad tas tiek juridiski pamatots vai tiesa līdz lēmumam nonāk juridiskas analīzes ceļā?

A.Ozoliņš tiesai pārmet to, ka tās argumenti "piemeklēti iepriekš pieņemta gatava viedokļa pamatošanai".

Problēma par to, kā tiesa nonāk līdz spriedumam, ir tik sarežģīta un dziļa, ka nespēju dažās rindkopās izstāstīt to, kas par šo tēmu būtu jāzina (šim jautājumam veltīju savu maģistra dabu, ar kura saturisko kvalitāti nelepojos, tādēļ internetā nelikšu). Pietiks ar to, ka pateikšu, ka šī ir viena no 19.-21.gadsimta tiesību filozofu visvairāk apspriestajām problēmām un tā ir daudz neviennozīmīgāka, nekā varētu domāt.

ST līdzšinējā praksē patiesība ir kaut kur pa vidu - proti, tiesneši nesāk ar juridisku intuīciju par to, kā jāizskatās "pareizam" spriedumam un tad piemeklē puslīdz ticamus juridiskus argumentus pamatojumam. Bet tiesneši arī sākumā neiziet visu iespējamo juridiskās analīzes ceļu, lai nonāktu pie 'vienīgā pareizā" risinājuma. ST spriedumi tiek pieņemti vairākos "lasījumos", tiesnešiem argumentatīvā ceļā meklējot savstarpējās tuvināšanās iespējas. Kas nozīmē, ka spriedums gandrīz nekad nebūs tāds, kā kāds atsevišķs tiesnesis uzskata par maksimāli juridiski precīzu.

Man šķiet, ka to ir svarīgi apzināties, lai nemistificētu ST darbu (ST spriedumi nav pielīdzināmi "atklāsmēm" par konstitūcijas "patieso" jēgu, tie drīzāk ir 7 profesionālu cilvēku vairākuma pagaidu gala vārds [jā, - PAGAIDU GALA - apzināts paradokss, jo tiesneši var pēc laika savādāk vērtēt konstitūcijas normu; ST pozīcija var mainīties arī mainoties ST sastāvam] par to, kā attiecīgā norma ir interpretējama).

Taču vienlaicīgi VAJAG prasīt no tiesnešiem maksimālu atvērtību juridiskiem argumentiem un pašu veidotas argumentācijas niansētību (lai pēc labākās sirdsapziņas būtu apsvērti un spriedumā parādītos visi juridiski svarīgie izskatāmā jautājuma aspekti, vadoties no jaunākajām cilvēktiesību doktrīnas atziņām). Es arī kritizētu tādu spriedumu, kas acīmredzami pievilkts tiesneša " revolucionārajai sirdsapziņai" ar visai niecīgu sasaisti ar tiesību vai pat loģikas normām. ST vēsturē šādi spriedumi ir bijuši. Pirms dažiem gadiem dziļāk pētot nejauši atlasītus ST spriedumus, es gandrīz katrā atklāju elementus, kas tajos ielikti dekoratīviem un propagandas nolūkiem, - proti, lai radītu lielāku ticamību tiesas domāšanas virziena pareizībai un notušētu alternatīvas argumentācijas iespējas. Dažreiz šiem "racionalizācijas elementiem" trūka elementāras loģikas.

Vienlaicīgi ST spriedumi nav arī pilnīgi patvaļīgi - izņemot ļoti retus izņēmuma gadījumus, to iznākums var tikt prognozēts, ja vien politiķi būtu savlaicīgi ieklausījušies juristu viedoklī. Ne visi argumenti ir vienlīdz ticami un pārliecinoši, - lai gan konstitucionālai tiesai ir daudz iespēju lemt tā, kā tiesnešiem šķiet " taisnīgāk", šīs iespējas nav neierobežotas. Mūsdienu cilvēktiesību argumentācija paredz diezgan stingri determinētu argumentācijas struktūru - tiesnešiem ir jādod juridisks vērtējums arī tādiem lietas aspektiem (piemēram, par ko pieteicējs runā savā argumentācijā), kurus viņi citādi varētu vēlēties noklusēt. Pie tam argumentācijas formai ir jābūt loģiskai, tajā jāietver ECT un pašas ST iepriekšējas atziņas attiecīgajā jautājumā. Jurists, kas zina dažādu demokrātisku valstu, ECT un Latvijas tiesu praksi kādā jautājumā un ir informēts arī par jaunākajām juridisko " dižgaru" atziņām, viegli pamanīs gadījumus, kad tiesa ir atkāpusies no parastās argumentācijas ietvariem un nodarbojas ar kaut ko "radošu" (ar nolūku pamatot personisku vai politisku apsvērumu dēļ pieņemtu spriedumu). Piemēram minēšu bēdīgi slaveno Satversmes 3.panta interpretāciju robežlīguma ar Krieviju kontekstā, - tas bija kaut kas tik juridiski samocīts, ka bija viegli pamanāms un tādēļ kritizējams.

Pensiju spriedums acīmredzami nav dzimis viena konkrēta tiesneša galvā: tajā ir ļoti labi redzamas tiesnešu savstarpējo strīdu un viedokļu tuvināšanās mēģinājumu "sekas". Šādi spriedumi top JEBKURĀ konstitucionālā tiesā. Man šķiet, ka tas ir normāli (izsakoties precīzāk - neizbēgami).

Tieši tādēļ tik svarīgi, cik kompetenti, profesionāli, savā domāšanā neatkarīgi un labai argumentācijai atvērti ir konstitucionālās tiesas tiesneši. Tā kā VIENMĒR pastāv risks, ka sprieduma argumentācija tiks pakārtota tiesnesim kaut kādu iemeslu dēļ vajadzīgajam (nevis, teiksim, juridiski pārliecinošākajām vai jaunākajām cilvēktiesību atziņām visatbilstošākajam) risinājumam, tad arī par konstitucionālās tiesas tiesnešiem ir jāizvēlas ideālā gadījumā cilvēkus, kas: (1) ir neatkarīgas personības - proti, domā ar savu galvu, nevis ir dažādu ieinteresētu interešu grupu bīdāmi ļaudis; (2) kuriem ir laba izpratne un interese par cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem - kas seko līdzi jaunākajām atziņām un papildina savas zināšanas par šiem jautājumiem; (3) kuri spēj meklēt un atrast kompromisus, bet vienlaicīgi nav arī konformisti, bez savas juridiskās/pilsoniskās pozīcijas, gatavībā pielāgoties "spēcīgākajam" .

Tēma Nr.3. Kādēļ ST lemj par ekonomiska rakstura jautājumiem?

Šis pārmetums ir atrodams gan Ozoliņa, gan Dombrovska tekstos. Ozoliņš nesaprot, kādēļ "ST apgalvo, ka vērtējusi tikai lietas tiesiskos aspektus, kuri esot spēkā neatkarīgi no tā, cik naudas ir valstij, taču spriedumā plaši vērtē gan ekonomisko situāciju, gan valdības politiku, gan alternatīvas valdības pieņemtajiem lēmumiem, kuras tās ieskatā būtu bijušas labākas?" Slava Dombrovskis, savukārt, jautā, kādēļ ST tiesneši nedomā par to, kā uz spriedumu reaģēs finanšu tirgi un reitingu aģentūras? Un interesējas arī par to, no kurienes vispār rodas "tiesības uz kaut ko"?

Izlasot līdzīgus pārmetumus, sapratu, ka varbūt tiešām ir vērts sākt no sākuma, t.i. no mūsdienu cilvēktiesību "ābeces".

Tātad atšķiram Satversmi (mūsu apstākļos - spiežam linku).

Izlasām tur rakstīto - sākam ar 89.pantu un beidzam ar 116.pantu.

Ko mēs tagad zinām? 1) Mēs tikko iepazināmies ar nozīmīgākajām Latvijā garantētajām cilvēka tiesībām - tā saucamo cilvēktiesību katalogu; 2) Mēs uzzinājām, ka cilvēktiesības ir dažādas - dažas no tām aizsargā mūsu personisko brīvību (piemēram, izpausmes iespējas vai personiskās korespondences neaizskaramību), dažas - garantē zināmus sociālus un ekonomiskus labumus (piemēram, bezmaksas vidējo izglītību vai tiesības streikot); 3) Atklājām, ka lielākā cilvēktiesību daļai ir saistība ar VALSTI nevis cilvēku savstarpējām attiecībām (piemēram, tās pasargā cilvēku no valsts iejaukšanās vai piešķir tiesības uz kādiem valsts administrētiem labumiem); 4) 116.pantā noskaidrojām, ka cilvēktiesības ir ierobežojamas, ja vien ierobežojumam ir labs pamatojums.

Labi. Tagad par to, kas Satversmē NAV rakstīts: no kurienes šis cilvēktiesību katalogs ir radies? Kādēļ cilvēkam ir tādas un nevis savādākas tiesības? Atbilde: lielākā Satversmē atrodamā cilvēktiesību daļa ir visu demokrātisko valstu standartuzskaitījums, kas parādās arī Latvijai saistošos starptautisko tiesību dokumentos, piemēram, ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā vai Eiropas Padomes Cilvēktiesību konvencijā. Mums šis cilvēktiesību minimums ir saistošs kaut vai tādēļ, ka esam mūsdienīga demokrātija, kas šiem starptautiskajiem dokumentiem pievienojusies.

Atsevišķos Satversmes pantos (it sevišķi par sociālajām un ekonomiskajām tiesībām) ir paredzēts PLAŠĀKS tiesību apjoms nekā to paredz starptautiskais cilvēktiesību minimums. Ja kādas valsts likumdevējs uzskata, ka spēj garantēt saviem iedzīvotājiem plašākas tiesības nekā minimāli nepieciešamās, tad, protams, ka drīkst tiesību apjomu paplašināt. Latvijas Satversmes 89.-116.pantu formulēja Saeima 20.gadsimta 90.to gadu vidū atbilstoši tobrīdējiem priekšstatiem par to, kādas tiesības valsts iedzīvotājiem spēj garantēt un kādas nē. Šis katalogs ir maināms (arī sašaurināms) ar Saeimas lēmumiem (Satversmes grozījumiem) tik ilgi, cik tas joprojām atbilst starptautisko cilvēktiesību minimumam.

OK, tagad nākamais jautājums: KAS IR šis cilvēktiesību katalogs? Vai tas ir tukšu politisku deklarāciju apkopojums? Vai arī tās ir tiesību normas, kurām ir kāda nozīme, - proti, ja tās tiek pārkāptas, tad cilvēks var kaut kur vērsties pēc palīdzības?

Šeit mēs atgriežamies pie starptautiskajiem standartiem un arī jebkuras konstitucionālās tiesas jēgas un misijas - visa mūsdienu Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēma ir veidota ar domu, ka cilvēktiesības NAV tikai deklaratīvu saukļu kopums, bet reālas tiesības, ar kurām cilvēks var rēķināties. Ja tās tiek pārkāptas, tad cilvēkam ir iespēja vērsties tiesā (piemēram, ja pārkāpta EP Cilvēktiesību konvencija, tad cilvēks var kādā brīdī taisnību meklēt Cilvēktiesību tiesā). Latvijas konstitucionālā tiesa (ST) pieņem tā saucamās konstitucionālās sūdzības tad, ja cilvēks uzskata, ka kāds likums ir pretrunā Satversmē viņam garantētajām cilvēktiesībām.

Tagad iedomājamies, ka konstitucionālā tiesa ir šādu sūdzību saņēmusi. Kas tai tagad jādara? Pareizi, JĀVĒRTĒ, vai apšaubītais likums atbilst konstitūcijā noteiktajām cilvēktiesībām vai nē. Šis vērtējums nav vienkāršs, jo, kā mēs to atceramies no 116.panta, cilvēktiesības nav absolūtas - proti, cilvēktiesības noteiktās situācijās var tikt ierobežotas. Sarežģītā problēma ir nošķirt attaisnojamos gadījumos no neattaisnotajiem (tas arī viens no iemesliem, kādēļ konstitucionālās tiesas ir vajadzīgas).

Lai veiktu šādu nošķīrumu, ir vajadzīgi kritēriji. Par laimi šobrīd gandrīz visu Eiropas demokrātisko valstu konstitucionālās tiesas ir pieņēmušas Eiropas Cilvēktiesību tiesas izmantotos kritērijus. Proti, secīgi pārliecinās par to, vai: 1) ierobežojums noteikts ar likumu (ja nē, tas ir neattaisnojams), 2) vai tam ir sabiedriski svarīgs mērķis (ja nē, tas ir neattaisnojams); 3) vai tas ir samērīgs: piemēram, vai bija citi veidi kā sasniegt to pašu mērķi, mazāk ierobežojot cilvēktiesības? Vai labums sabiedrībai atsver indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu (ja nē, tas ir neattaisnojams)?

Tieši trešajā samērīguma pārbaudes posmā konstitucionālās tiesas parasti vērtē "gan ekonomisko situāciju, gan alternatīvas valdības pieņemtajiem lēmumiem"! Tas notiek tādēļ, ka- tiklīdz valdības pieņemtie lēmumi skar cilvēktiesības, - tiem automātiski parādās juridiska dimensija, kas galu galā var tikt pārbaudīta konstitucionālā tiesā. Šādos brīžos tam, ka šiem lēmumiem ir ARĪ ekonomiska vai politiska dimensija, lai gan ir svarīgi (piemēram, valdība var pierādīt, ka ekonomiskās situācijas dēļ cilvēktiesības NEVARĒJA NEIEROBEŽOT), tomēr nav izšķiroši.

Un labi, ka tā! Es, piemēram, negribētu dzīvot valstī, kuras konstitūcijā ir garantētas tiesības brīvi izvēlēties dzīvesvietu, bet viendien valdība, aizbildinoties ar nepieciešamību nodrošināt " policentrisku ekonomisko attīstību" mani deportē uz, teiksim, Baltkrievijas pierobežu un konstitucionālā tiesa atsakās izskatīt manu sūdzību, sakot, ka tas nav " juridisks" , bet gan "sociāli ekonomisks" jautājums. Ļoti daudziem cilvēktiesību jautājumiem ir ekonomiska dimensija - tas nenozīmē, ka konstitucionālā tiesa nevarētu tos vērtēt pēc Eiropas demokrātiskās valstīs vispārpieņemtiem cilvēktiesību ievērošanas kontroles kritērijiem PAT TAD, ja tas nozīmē valdības vietā iztēloties tās pieņemto lēmumu politiskās alternatīvas.

Konstitūcijā ir noteikts tas tiesību minimums, ko attiecīgā valsts ir apņēmusies iedzīvotājiem nodrošināt. Ja tas ir neattaisnojami pārkāpts (piemēram, valdība nav spējusi pierādīt, ka cilvēktiesību ierobežošana bija labākais risinājums), tad PĒDĒJAIS, par ko ST tiesnešiem būtu jādomā: kā uz tās spriedumu reaģēs finanšu tirgi vai kredītreitingu aģentūras. Cilvēktiesības ir tik liels cilvēces sasniegums tieši tādēļ, ka tās stāv pāri tirgus apsvērumiem (piemēram, arī bērnu piespiedu darba atzīšana par antikonstitucionālu kādā Āfrikas valstī teorētiski var samazināt starptautisko investoru interesi par šo valsti, bet, domāju, ka neviens neapgalvos, ka šī iemesla dēļ attiecīgās valsts konstitucionālās tiesas tiesnešiem būtu jābūt mazāk "populistiskiem").


Tēma Nr.4. Kādēļ ST lemj par politiska rakstura jautājumiem?

Ozoliņš savā komentārā pārmet ST politizēšanos, kas iedragā "tās kā pāri politikai stāvošas neatkarīgas Satversmes sargātājas reputāciju" un pat grauj valsts konstitucionālo pamatu stabilitāti.

Principā iemesli, kādēļ ST ir jāvērtē arī politiskus lēmumus tad, ja ar šiem lēmumiem ir skartas cilvēktiesības, ir gandrīz precīzi tie paši, kas par ekonomiskajiem lēmumiem. Vienīgi divas salīdzinoši nelielas, bet, manuprāt, svarīgas piebildes:

1) ST nav nekāda "pāri politikai stāvošana Satversmes sargātāja", ja ar šo apzīmējumu tiek saprasts kas cits nekā partiju politika (cīņa). ST izskatāmie lēmumi neizbēgami ir politiski, jo tos sākotnēji ar politisku argumentāciju ir pieņēmušas politiskas institūcijas. Jā, savā argumentācijā ST būtu jāizmanto mūsdienu cilvēktiesību jurisprudencē pieņemtie argumenti (kuri, PROTAMS, arī nav "tīri" juridiski - gan tādēļ, ka skar politiskas tēmas, gan arī tādēļ, ka ECT raksturīgo juridiskās vērtēšanas kritēriju izmantošanai pašai par sevi ir nozīmīga politiska ietekme), taču būtu visai iluzori gaidīt, ka tie būs pilnībā atrauti no mūsdienās notiekošajām politiskajām diskusijām par to, kas attiecīgajā sabiedrībā (vai - varbūt pat vēl svarīgāk - tajās sabiedrībās, kam vēlamies līdzināties), ir vai nav pieņemams.

2) Par " konstitucionālo pamatu" graušanu - manuprāt, konstitucionālos pamatus grauj politiķi, kas uzskata Satversmes 1.pantu un cilvēktiesību sadaļu par dekoratīvām normām, no kurām nepatikšanu gadījumā var BEZ NORMĀLAS ARGUMENTĀCIJAS atteikties tik pat ātri, cik no tām lietām, kas nav ierakstītas Satversmē (piemēram, valsts iestāžu skaita vai atsevišķām valsts funkcijām). Pensiju lietā ST kā reizi pildīja, nevis grāva savu Satversmes sargātājas funkciju, neļaujot cilvēktiesību argumentus (kuri - atgādināšu - bija ministriem un Saeimas deputātiem zināmi, jo par tiem runāja gan valsts pārvaldes, gan Saeimas juristi) ignorēt. Cerams, ka šim spriedumam būs arī profilaktiska nozīme - proti, tad kad nākamreiz būs jautājums, kas skars cilvēktiesības, politiķi vairāk ieklausīsies viņiem apkārt esošo juristu vērtējumā par to, kādas konstitucionālas problēmas attiecīgais lēmums var sagādāt un kā šīs problēmas savlaicīgi risināt.


Tēma Nr.5. Ko vispār juristi saprot no "taisnīguma"?

Mans mīļākais fragments no Dombrovska bloga ir šis: "And here in lies the real problem with lawyers in general and Constitutional Court's judgment in particular. Lawyers tend to see "justice" as purely a matter of distribution of income, without even trying to think where "income" comes from. They think they can give some group (e.g. pensioners) a larger slice of the pie without affecting the size of this pie. I am afraid that's not how it works. "

Kā juriste nevaru palikt parādā uz šādu laipnību, tādēļ pretuzbrauciens ekonomistiem tūlīt sekos. :) Bet pirms tam iemesli, kādēļ man šķiet, ka šim nav korekts veids, kā atspoguļot ST (vēl jo vairāk juristu vispār) domāšanu.

Domāju, ka ST, lemjot par pensiju samazināšanas likumību, ļoti labi saprata, kāda varētu būt šāda sprieduma ietekme. TIEŠI TĀDĒĻ spriedumā NAV pateikts, ka no pensionāriem "ieturētā" nauda būtu jāatdod uzreiz (bet gan līdz 2015.gada vidum). Nevajag uzskatīt juristus par idiotiem, kam trūkst elementāru makroekonomisku zināšanu, kas traucētu apzināties, piemēram, to, ka šodiem " noēstā" nauda ir nauda, kas nav ieguldīta attīstībā, vai ka pensionāriem " atgrieztā" nauda nozīmē, ka darbu dēļ valsts budžeta izdevumu samazināsānas citās kategorijās var zaudēt citi cilvēki, kas, iespējams, aizbrauks strādāt uz ārzemēm.

Vienlaicīgi, jā, ienākumu pārdales aspekts juristiem droši vien ir svarīgāks nekā ekonomistiem tik tālu, cik tas skar cilvēktiesību jautājumus. Cilvēktiesību jautājumos pragmatiskās/utilitārās kalkulācijas aspekti ir mazāk svarīgi nekā, teiksim, personiskā budžeta plānošanā. Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības nevar tik vienkārši " izmainīt" pret kādām citām ekonomiskām priekšrocībām. Piemēram, ja Satversme garantē tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu arī tiem cilvēkiem, kas to nevar atļauties no personiskajiem līdzekļiem, tad Saeima nevar vienu dienu vienkārši ņemt un izdomāt medicīniskās palīdzības minimumam paredzētos līdzekļus izdalīt citām, ne tik prioritārām vajadzībām. Vai arī atteikt Satversmē garantēto sociālo nodrošinājumu invalīdiem, lai, teiksim, naudu ieguldītu labākā izglītības kvalitātē.

Cilvēktiesībām ir vismaz sākotnēja prioritāte pār citām vajadzībām - lai tās ierobežotu, ir vajadzīgi "spēcīgāki" argumenti par vienkāršu cost/benefit analīzi (piemēram, valdībai ir pienākums ierobežojumus argumentēt ar sabiedriski svarīgu mērķi un pierādīt, ka nebija saudzīgāku līdzekļu kā šo pašu mērķi sasniegt).

Šādas pieejas cena (garantējot noteiktu sociālekonomiska nodrošinājuma minimumu), droši vien, patiešām ir tāda, ka kopējais " pīrāgs" aug lēnāk nekā tad, ja valdībai būtu absolūta izvēles brīvība. Taču esmu pārliecināta, ka šo cenu ir vērts maksāt, - Latvijā jau tā procentuāli līdzekļi sociālām vajadzībām caur budžetu tiek pārdalīti ievērojami zemākā apjomā nekā Rietumu demokrātijās. Ja ātrākas attīstības "cena" ir sociāli vājo (pensionāru, invalīdu, bez darba palikušo) atstāšana bez iztikas minimuma, tad šāda cena ir daudz par augstu, - manuprāt, mūsdienu ES valstij būtu jāspēj izlīdzēties arī bez šādiem cilvēkupuriem (pat ja tas nozīmē, ka pārējai sabiedrībai jāmaksā augstāki nodokļi).

Un tagad solītā pretlaipnība ekonomistiem. Patiesībā domāju, ka gan ST, gan arī sabiedrība ļoti labprāt zinātu, kāda ir kāda tiesas sprieduma ekonomiskā ietekme uz "kopējo pīrāgu". Bet vai ekonomisti māk varētu lūdzu to izrēķināt?

Pieņemsim, ka ST patiešām būtu pateikusi, ka pensionāriem līdzekļi ir atmaksājami NEKAVĒJOTIES. Kā tas ietekmētu ekonomiku? Kādēļ tāda pārliecība, ka kopējais " pīrāgs" samazinātos? Galu galā pensionāri ir viena no tām iedzīvotāju kategorijām, kuri spēj iekrāt salīdzinoši maz (un it sevišķi šobrīd - kad daļa palīdz bez darba palikušajiem bērniem). Vai nevarētu būt tā, ka viņiem izdalītā nauda ekonomikā "apgrozītos" daudz plašāk nekā šobrīd, kad valsts analoģisku summu tērē citām vajadzībām (piemēram, deputātu algām, no kurām, kā liecina viņu ienākumu deklarācijas, ievērojama daļa tiek iekrāta? vai bieži vien korumpētiem iepirkumiem, kur ir mākslīgi paaugstinātas tāmes, kas nodrošina firmas vadībai nesamērīgu peļņu, kas tad tiek iztērēta attiecīgo luksus klases importa auto vai ceļojumu apmaksai)? Vai tad nav lielāka iespēja, ka naudas aprite ekonomikā būtu veselīgāka tad, ja nelielas naudas summas nokļūtu ļoti plaša cilvēku loka rīcībā, kas, visticamāk, tās jebkurā gadījumā tērēs uz pirmās nepieciešamības precēm un vietējiem pakalpojumiem (tādējādi uzturot darba vietas privātā un valsts sektorā cilvēkiem, kas šīs pirmās nepieciešamības preces sagādā/ražo vai nodrošina pakalpojumus)?

Kad (ja vispār) ekonomisti būs nākuši klajā ar ticamiem aprēķiniem par tiesas spriedumu ekonomisko ietekmi šādā līmenī, tad arī parunāsim par juristu populismu un "reālajām problēmām" taisnīguma izpratnē. :)


Tēma Nr.6. ST spriedumam būšot baismīgas izmaksas, kas nodarīs kaitējumu visai sabiedrībai. ST vajadzējis par to domāt.

Man pat grūti izteikt, cik ļoti man derdzas šāda argumentācija. Proti, ka ST "dāvana" pensionāriem vedīs aš pie augstākiem nodokļiem un zemākiem valsts izdevumiem! Tādēļ atļaušos pateikt dažas skarbākas lietas par ne gluži juridiskiem jautājumiem.

Pirmkārt, tā pārliek atbildību no slimās galvas uz veselo. Kas tad ir šī " dāvana"? Cilvēktiesību pārkāpuma nosaukšana par cilvēktiesību pārkāpumu? Ko tad ST vajadzēja darīt, ja tā konstatēja, ka Saeima ir bez pietiekama pamatojuma ierobežojusi pensionāru cilvēktiesības? Valdības/Saeimas rīcību ignorēt? Pavicināt juridisko brīnumnūjiņu, lai ar nelielas juridiskas maģijas palīdzību argumentatīvi legalizētu to, kas vasarā tika izdarīts?

Otrkārt, šajā ačgārnajā sabiedrībā pensionāri jau tā jūtas vainīgi par tām niecīgajām pensijām, ko viņi saņem. Pie reizes vēlreiz atgādināšu, ka ST spriedums atļāva pensijas SMAZINĀT, ja vien tiks ievēroti elementāri šāda lēmuma argumentācijas, ietekmes izvērtēšanas un pieejas diferencēšanas kritēriji.

Man šķiet, ka pensionāri īsti neapzinās (jo dažādu iemeslu dēļ Latvijā nav normāla politiska kreisa spēka, kas to varētu izskaidrot), ka pensijas ir tik zemas Latvijas politiķu apzināti izvēlētās nodokļu politikas dēļ, kas neļauj nodrošināt to augstāku apjomu tādēļ, ka no nodokļiem neienāk pietiekami daudz naudas, lai augstākās pensijas finansētu. Pensionāri diez vai ir informēti, ka, salīdzinājumā ar Rietumu demokrātijām, Latvijā nodokļu slogs ir neliels, it sevišķi turīgajai sabiedrības daļai (oficiāli tas ir tādēļ, ka Latvija vēlas pievilināt starptautiskas investīcijas, bet reāli, domāju, ka iemesli slēpjas Latvijas politiskās elites ienākumu struktūrā un ļoti ciešajās saitēs ar finanšu/ekonomisko eliti).

Man ir grūti iedomāties kādu citu demokrātisku valsti, kur pret nodokļu pacelšanu izturas ar tik pat lielu un vienotu histēriju kā šeit. Latvijā, kas taču ir viena no Eiropas sociāli visnevienlīdzīgākajām valstīm! Viena no ļoti nedaudzajām, kurā progresīvu nodokļu likmju pieminēšana tiek uzskatīta par sociālistiskas domāšanas izpausmes (pat ja to iesaka SVF, kas pasaulē pazīstama kā urrā-kapitālistiska organizācija). Pret nodokļu paaugstināšanu iebilst pat cilvēki, kas no nodokļu paaugstināšanas varētu iegūt. Varbūt vēl kāds var minēt kādu valsti, kur, izšķiroties par pensiju samazināšanu ZEM IZTIKAS MINIMUMA LĪMEŅA vai nodokļu celšanu, valdība izšķirtos par pensiju samazināšanu? Pat cilvēktiesību aktīvistu daudz kritizētās starptautiskās institūcijas - SVF un PB - ir PA KREISI no Latvijas partiju "centra." Goda vārds, kam tādam nezinu vispār nevienu precedentu.

Ja ne SVF norādes, ka nedrīkst ieviest REGRESĪVAS ienākuma nodokļa likmes, tad domāju, ka ap šo laiku ar nodokli neapliekamais ienākumi būtu jau nulle (kas, protams, vissāpīgāk iesistu pa tiem, kam ienākumi jau tā niecīgi). Ja ne SVF norādes domāt par sociālo atbildīgumu, dalot valsts budžeta līdzekļus [ar starptautisko donoru " līdzfinansējumu"], arī GMI un bezdarbnieku pabasti būtu nomazināti. Es domāju, ka nav vajadzīgs spilgtāks apliecinājums tam, ka pēc ekonomiskās domāšanas mentalitātes daudz vairāk atgādinam Austrumāzijas nevis Eiropas valsti. Eiropā dabiskais ekonomiskās domāšanas līdzsvars, ko nodrošina ikdienas idejiskā un argumentatīvā spēkošanās starp konservatīvajiem un sociāldemokrātiem, šeit vienkārši dabiskā ceļā nav izveidojusies. Latvijas politikā dominē viens vienīgs ekonomisks konservatīvisms, ko atsver ja nu vienīgi tie paši minimālie ekonomisko cilvēktiesību standarti, ko Latvijai kā ES dalībvalstij būtu vienkārši nepiedienīgi neievērot.

Šādas domāšanas sekas mēs arī šobrīd redzam improvizētajā "sacīkstē" starp SVF un Latvijas varas pārstāvjiem, kad SVF ir JĀMĀCA vietējos politiķus domāt par to, kā tās ekonomiskās prioritātes atsauksies uz sociāli visneaizsargātāko cilvēku likteņiem.

Ja ekonomisko konservatīvismu neatsver sociāldemokrātiski argumenti, tad sekas ir tāds, ka individuāla cilvēka liktenis tiek upurēts nākotnes ekonomiskās izaugsmes vārdā (un otrādi: ja sociāldemokrātisko domāšanu nelīdzsvaro konservatīvisms, tad nākotnes ekonomiskā izaugsme tiek upurēta šodienas cilvēka ērtībām, tādēļ ir tik svarīgs līdzsvars starp abām domāšanas paradigmām). Proti, pat uz sociāli neaizsargātajām grupām tiek piemērots tas pats "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās" princips, kas savās konkrētajās izpausmēs parādīsies kā pensionāra vai invalīda atstāšana bez iztikas minimuma vai operācijas atteikšana tiem cilvēkiem, kas nespēj to apmaksāt no privātiem līdzekļiem. Un viss ar "cildeno" aizbildinājumu, ka nav jau citas izvēles (un nodokļu paaugstināšana tāda taču pēc definīcijas nav), - bet galvenais ir pacietība un vēlreiz pacietība, jo vēlāk (noklusēti: tiem, kas izdzīvos), noteikti klāsies labāk.

Varbūt viena no šīs krīzes pozitīvākajām iezīmēm ir tāda, ka tā liks mums kā sabiedrībai ieskatīties spogulī un saprast, ka dzīvojam biedējošā vidē, kur katrs cīnās par sevi un nelaimē nokļuvušajiem ir jāpaļaujas uz līdzcilvēku labestību (kuras var būt un var arī nebūt) nevis uz valsti kā universālu sociālās solidaritātes mehānismu, kā tas ir visās Eiropas Rietumu demokrātijās. Man tam nav pierādījumu, bet domāju, ka no cilvēcīgas sabiedrības, kas vājo nepamet nelaimē, masveidā nebrauktu prom tik daudz cilvēku, kā šobrīd brauc prom no Latvijas, pat tad, ja to piemeklētu salīdzināma ekonomiska krīze. Galu galā Dānijā cilvēki vidēji "uz rokas" saņem daudz mazāk nekā ASV, bet sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka viņi jūtas daudz labāk tādēļ, ka ir pasargāti no dzīves nelaimēm vai nabadzības vecumā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Econ to Iveta Kažoka 09.01.2010 19:40
Realitāte ir tāda, ka izdzīvošanas minimums de facto pieaugušajam Latvijā ir 40 LVL - pašvaldības sociālais pabalsts, ko persona var iegūt, ja tiek atzīta par trūcīgu, un vairs nav nekā, no kā dzīvot. Pēc Jūsu izteikumiem spriežot, jāsecina, ka situācijā, kad katrs ceturtais darbspējīgais ir bez darba, pats cilvēks ir vainīgs pie tā, ka nevar atrast darbu vai uzsākt uzņēmējdarbību - tas gan tā visai liberāli izklausās. Principā jau LV ir iestājusies situācija, kas nākamā gada sākumā pārspēs Lielās Depresijas apmērus ASV 30.gados, ja to attiecina uz bezdarbu (var aplūkot arī nabadzības pieaugumu Argentīnā pēc iepriekšējās krīzes). Jūsu spriedumi, manuprāt, varētu būt pareizi attiecībā uz kādu attīstīto ES valsti, bet ne jau milzīgā krīzē esošu uz maksātnespējas robežas - kāda pašreiz ir Latvija.

Vai tad, Jūsuprāt, ir pareizi, ka Satversmes tiesa izteica novērtējumu par sociālā nodrošinājuma adekvātu līmeni? Man gan liekas, ka tas nozīmē tikai to, ka Saeimai pirms lēmumu pieņemšanas par jebkādu transfertu samazināšanu, ir jāprasa "atļauja" ST, kuru LV pilsoņi nav ievēlējuši, kas pēc būtības ir antikonstitucionāli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

xyz 06.01.2010 10:41
superlabs raksts! sen nebiju ar tādu intelektuālu baudu ko lasījusi par tik garlaicīgu tēmu kā Latvijas un tās kašķīši. Paldies, Iveta!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es - kaa_cee 05.01.2010 16:18
Mīļais cilvēks, šis taču nav zinātniskā žurnālā publicēts raksts. Pat ne Jurista vārdā. Relax.

Un no Jūsu jautājumiem labi redzams, ka no cilvēktiesībām pilnīgi neko nesaprotat. Žēl, ja jau internetu lietot mākam, tad varbūt arī izmantojam to info iegūšanai, ne tikai citu cilvēku aplikšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 04.01.2010 23:56
kaa_cee

bet visvērtīgākais paŗskats par nodokļiem Eiropā (Latvijas gadījumā gan balstoties uz informāciju pirms palielinājumiem - bet atšķirības nebūs milzīgas) atrodams šeit (ceturtajā un setajās lapās): http://epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-SF-08-0...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 04.01.2010 23:40
kaa_cee

1. Šis NAV nopietns raksts. Šis ir ieraksts manā BLOGĀ (latviskojumā: emuārs) - vietnē, kur rakstu subjektīvas pārdomas par man interesantām tēmām. Blogi/emuāri pēc sava žanra ir vairāk līdzīgi (publiskai) dienasgrāmatai nevis rakstam (kur nu vēl: zinātniskām analīzēm) laikrakstā vai žurnālā.

2. Mana pozīcija sociālajos jautājumos nav ne sociāldemokrātiska, ne ekonomiski konservatīva. Uzskatu, ka arī mūsdienu Latvijā cilvēku nedrīkst pamest bez iztikas minimuma. Tas, manuprāt, ir pašsaprotami kaut vai no elementāras cilvēcības perspektīvas. Un absolūti atbilst mūsdienu liberālisma nostādnēm (daudzi liberāli domātāji ietu vēl daudz tālāk). Pat vairāk: tas atbilst pat ekonomiskā konservatīvisma mūsdienu priekštatiem - palasiet, ko pēdējos mēnešos par sociālajiem jautājumiem raksta šīs ekonomiskās filozofijas karognesis The Economist vai kā par britu toriju līderis Kamerons par savu pamattēmu izvirzījis rūpes par nabadzīgajiem.

Un vēl es esmu par līdzsvarotu partiju sistēmu, kur pamatjautājums ir nevis etnicitāte, bet ekonomika un reāla viedokļu daudzveidība.

3.Ja jūs interesē, kā Latvijas nodokļu sistēma izskatās uz citu Eiropas valstu fona, iesaku aplūkot tabulas/grafikus sākumā šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Tax_rates_of_Europe un šeit: http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=61468

4. ST nav pateikusi konkrētu apjomu, cik Jūsu vecākiem būtu tiesības saņemt (likuma normas tika atceltas citu iemeslu dēļ). Pieņemu, ka tās nevar samazināt līdz tādai summai, par ko vairs nav iespējams izdzīvot. Mans personīgais uzskats ir tāds, ka nodokļu sistēma jāveido tā, lai pensija nodrošinātu VISMAZ iztikas minimumu.

5. Būt par bezdarbnieku NAV cilvēktiesību pārkāpums, jo nav tādas lietas kā "tiesības uz darbu". Nesaņemt nekādu valsts atbalstu, paliekot bez darba, gan varētu būt cilvēktiesību pārkāpums. Ar sociālajām cilvēktiesībām tiek aizsargāti tikai PAŠI VĀJĀKIE - piemēram, invalīdi, vecie cilvēki, bērni. Viņiem dzīvē ir daudz MAZĀK IESPĒJU (sākot ar jaunu ienākumu atrašanu un beidzot ar došanos peļņā ārzemēs). Nevaru noticēt, ka tik grūti saprast atšķirību starp darbspējīgu nodokļu maksātāju un pensionāru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kaa_cee 04.01.2010 19:38
Pāris piebildes par nodokļiem:
(1) Vēlos dzirdēt piemēru, kurš Latvijas nodoklis (statusā uz 01.01.2010 - t.i. pēc grozījumiem) ir palicis zems. Domāju, ka nav daudz valstu Eiropā, kurās pārdalīšanai tiktu paņemti 45% no privātpersonas nopelnītā.
(2) Nav pamatoti izteikties par "improvizēto "sacīksti" starp SVF un Latvijas varas pārstāvjiem"; šajā gadījumā lielākā sacīkste bija starp mūsu pašu partijām (fundamentālais nekustamā īpašuma nodokļa jautājums).
(3) Par nodokļu sloga procentiem no IKP, sociālo nevienlīdzību un mazāku budžeta procentu sociālajiem mērķiem nevajadzētu spriedelēt šādās tēzēs un salīdzināt ar Eiropu.
Tikpat jēdzīgs ir apgalvojums, ka maznodrošinātais pārāk daudz braukā, tādēļ, ka viņa tramvaja biļetes pret ienākumiem sastāda lielāku procentu nekā "biezais" iztērē savam džipam pret saviem ienākumiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kaa_cee 04.01.2010 19:17
Agrāk autori cienīju vairāk. Nu nedrīkst nopietnā rakstā jaukt (1) nopietnu analīzi kopā ar (2) savu politisko pozīciju - par labu sociāldemokrātijai / pret liberālismu un (3) subjektīviem, ne ar kādiem faktiem nepamatotiem spriedumiem par politikas virtuvi, pieņemamu/nepieņemamu dzīves līmeni, partiju sistēmu kā visu problēmu cēloni, utt., klāt piejaucot (4) apgalvojumus a la viss šajā valstī tiek darīts sūdīgi pēc definīcijas ("korumpētiem iepirkumiem", "luksus klases importa auto").
Piedodiet - šis tiešām ir žultains rakstelis.

Nopietni jautājumi man ir tikai divi:
1. Vai maniem vecākiem ir cilvēktiesības saņemt 100 latu pensiju, 200, varbūt 1000? Kādas tad ir šobrīd šīs tiesības?
2. Vai būt bezdarbniekam nav lielāks cilvēktiesību pārkāpums kā saņemt par 10% mazāku pensiju nekā pirms pusgada? Kas to mēģinās aizsargāt?
3. Vai ar pensiju neapgriešanu mēs - Latvijas pilsoņi, kuri maksā nodokļus un par to saņem tik valsts pakalpojumus, cik par tiem iznāk - neesam diskriminēti salīdzinājumā ar pensionāriem? Pensionāri saņems tik cik saņēma, kamēr strādājošie ar savām mazākajām algām un mazākiem nodokļiem kopējā katlā saņems stipri mazāku labumu apjomu gan privāti, gan caur publisko sektoru.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Clash 04.01.2010 10:31
Ja kāds nesaprata, tad es neaizstāvu Štokenbergu, bet parādīju kāda ir Ozoliņa attieksme pret tautas daļu, kura nav tā ekonomiski un sociāli aizsargātākā. Es nevēlos pat runāt par sociāldemokrātiju, nodrošiniet vismaz mantiskā stāvokļa vispārēju deklarēšanu, lai vismaz tādējādi mazinātu ēnu ekonomiku un korupciju. Tā ir tā jūsu konservatīvisma cena - "bezpriģels".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 02.01.2010 11:42
Jāni,
Starp rīcību ideālā pasaulē un kādu noteikumu pārkāpumiem ir ļoti daudz starpposmu. Tur patiesībā notiek visa dzīve ... :)
Man grūti izdomāt skaidru piemēru, lai to raksturotu. Nu, teiksim, IDEĀLĀ PASAULĒ mēs ar Jums par šiem jautājumiem diskutētu nevis ar komentāriem pie mana bloga, bet gan kādā īpašā šim jautājumam veltītā konferencē, kas nebūtu anonīmi un kur varētu uzzināt arī visu citu viedokļus (to cilvēku, kas šeit neiegriežas). Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Un, rēķinoties, ka pasaule nav ideāla, labāk, ka mēs diskutējam šeit un šādi nekā nediskutējam vispār nekur. Nekādas noteikumus mēs noteikti nepārkāpjam.

Par progresīvajām likmēm. Nu, lūk, Jums ir viedoklis . SVF, acīmredzot, uzskata savādāk. Zinu, ka Latvijā vismaz teorētiski arī vajadzētu būt cilvēkiem, kas uzskata savādāk. Lielais jautājums: kādēļ viņu tik maz un kādēļ viņu balsis tik klusas? Man šķiet, ka kā reizi tādēļ, ka šeit ir deformēta partiju sistēma. Sekas: esošā domāšana atražo pati sevi, proti, dabiskā ceļā neveidojas alternatīvs kvalitatīvs piedāvājums esošajam kursam,jo nav kas padziļināti domā par lietām, kas ar šo kursu nesaskan. Lai labi izstrādātu sociālekonomisko piedāvājumu, kas ir reāli alternatīvs esošajam, ir vajadzīga daudz lielāka intelektuāla piepūle, nekā Latvijas partijas ir gatavas tam veltīt. Protams, ka vienkāršāk vienkārši pielikt vai atņemt elementus no esošā.

Kalvim,
"Kod kurā pirkstā gribi..."

Tieši tā! Bet tieši tādēļ arī Latvijā BŪTU VAJADZĪGS normāls politisko partiju spektrs, lai būtu iespējamas normālas kvalitātes diskusijas par prioritātēm (KURĀ pirkstā kost). Jo līdz šim varas teju konsensuss ir bijis: vienalga kurā, bet ne tajā, kas partijām/politiķiem nes naudu. Un, iespējams, ka šī iemesla dēļ, esam otrā nevienlīdzīgākā sabiedrība Eiropas Savienībā.

Aigaram V.
Man šķiet, ka Jūs pārspīlējat. Ja Latviju salīdzina ar dažādu valstu ekonomiku brīdī, kad tās 20.gadsimta sākumā/vidū sāka ieviest labklājības valsts modeli, Latvija JAU ir visai pārticīga. Un sociāldemokrātu-konservatīvo pretsvars tur bija izveidojies pat pirms tam.

Kāda tad ir "pieņemama vai adekvāta" izaugsmes robeža, lai būtu laiks sociāldemokrātiskai partijai? Es nedomāju, ka tāda vispār ir. Pirms kāda mēneša The Economist bija raksts, kur tika salīdzināti Ķīnas, Indijas un Brazīlijas izaugsmes modeļi, kur secināts, ka Brazīlijā ar tās sociālās pārdales programmām ir bijis pat veiksmīgāks piemērs, pat ja IKP tur neauga tik strauji kā abās pārējās valstīs. Vai tajā pašā Indijā: viens no globālajiem ekonomikas veiksmes stāstiem ir tās štats Kerala, kur ekonomikas izaugsme nav sevišķi strauja, bet dzīves kvalitāte, pateicoties sociālajām programmām, ievērojami pārsniedz visus citus Indijas štatus. Manuprāt, būtu tikai normāli, ja arī Latvijā būtu daudz plašāk pārstāvēta ekonomikas filozofija, kas piedāvā alternatīvu skrējienam pēc maksimālas izaugsmes PAR KATRU CENU (pat ja rezultātā tiek, līdzīgi kā komunisma laikā, mirdzošās nākotnes vārdā "upurētas" šobrīd dzīvās paaudzes vai Latvija kļūst par ES pašu sociāli nevienlīdzīgāko valsti).

Galu galā ekonomiski konservatīva domāšana, ja to neatsver tās dabiskā alternatīva, var izrādīties mūsdienu globālās ekonomikas apstākļos defektīva pēc būtības: izskatās, ka tās Eiropas ekonomikas, kurās ir plaša resursu pārdale caur nodokļu sistēmu, šo krīzi pārziemojušas labāk nekā pēc amerikāņu stila veidotās. Un, ja tā, tad, teiksim, "pieņemams" ekonomikas attīstības līmenis vienmēr atradīsies kaut kur nākotnē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aigars V. 01.01.2010 22:14
"Ja ekonomisko konservatīvismu neatsver sociāldemokrātiski argumenti, tad sekas ir tāds, ka individuāla cilvēka liktenis tiek upurēts nākotnes ekonomiskās izaugsmes vārdā (un otrādi: ja sociāldemokrātisko domāšanu nelīdzsvaro konservatīvisms, tad nākotnes ekonomiskā izaugsme tiek upurēta šodienas cilvēka ērtībām, tādēļ ir tik svarīgs līdzsvars starp abām domāšanas paradigmām)."
___________________

Redziet, Iveta Kažoka, esmu pamanījis, ka jūs savās pārdomās gandrīz vienmēr vadātie no premisas, ka Latvijā jau pastāv visi nosacījumi, lai kļūtu par normālu Eiropas valsti, un vienīgais, kas mūs traucē ir kaut kādas pašu garīgās barjeras (varbūt vēl arī atsevišķu indivīdu materiālā ieinteresētība).

Kaut gan piekrītu, ka ekonomiskā konservatīvisma absolūtā dominēšana nav sabiedrības izsvērta izvēle, bet gan drīzāk nacionālā jautājuma prioritizēšanas rezultāts, man tomēr ir prieks, ka Latvijā nav izveidojies šis līdzsvars starp konservatīvo un sociāldemokrātisko uzskatu nostādnēm.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka Latvija ir brīva nepilnus 20 gadus, un tās iedzīvotājiem VAJAG upurēties nākotnes izaugsmes vārdā. Atšķirībā no lielākās daļas "vecās Eiropas" valstu, šeit nekāda kaut cik pieņemama vai adekvāta izaugsmes robeža vēl nav sasniegta, un nekāda labklājība vai bagātība (kaut vai IKP izpratnē) nebūs vēl ilgi.

Jā, sociāldemokrātu-konservatīvo balansa modelis varbūt ir piemērots patiešām bagātās valstīs, kur tīri objektīvi naudas ir tik daudz, lai pietiktu pilnīgi visiem un visam. Latvijai līdz tam vēl ir vēl ļoti, ļoti tālu.

Latvija nevar atļauties sociāldemokrātu pieeju, jo pagaidām nav to NOPELNĪJUSI ar absolūti ekonomikas konservatīvisma dominēšanu, kā tas notika arī "vecajā Eiropā". Labklājības valsts arī tur nāca tikai pēc tam, kad iedzīvotāji bija sastrādājuši savai valstij milzīgas bagātības grūtajos konservatīvās ekonomikas apstākļos.

Jau tagad Latvija ir daudz bagātāka, nekā to būtu pelnījusi, pašu ieguldījums tajā ir samērā niecīgs. Ja kāds iedomājas, ka var 50 gadus celt komunismu, bet pēc tam uzreiz kļūt par normālu Eiropas valsti, tad smagi kļūdās. Mums līdz Eiropas konservatīvo-sociāldemokrātu sistēmai vēl ir tāls ceļš ejams.

Ņemiet to, lūdzu, turpmāk vērā, Iveta Kažoka.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 31.12.2009 19:00
Ņemot vērā "aplokšņu algas" - progresīvie nodokļi labi nedarbosies. Tas būs papildu sods tiem uzņēmumiem un to darbiniekiem, kuri godīgi maksā VIDam un uzrāda visu algu. Tas ir viens iemesls, kādēļ es neaplūkoju progresīvo ienākumu nodokli. Var, protams, uztaisīt kaut kādu IIN nodokļa procentu "trepīti" - par pirmajiem 300 latiem - 20%, no 300-500 latiem - 21%, no 500-800 latiem - 22%, utt. Bet nezinu, vai no tā daudz kas mainīsies. Kā jau Jānis raksta. Latvijā (vismaz raugoties uz oficiālajām algām) lielumlielais vairums cilvēku atrodas tanī ienākumu "iekavā", ko ASV uzskata par trūcīgiem. Praktiski visi dzīvojam zem 50 tūkstošiem dolāru gadā. Ko no nabaga var paņemt?

Ir tomēr virkne citu nodokļu -- nodokļi no kapitāla dividendēm, (un pat no "Parex" depozītu procentiem), progresīva nodokļu likme no īpaši lieliem nekustamajiem īpašumiem, akcīzes nodokļi jaunām automašīnām), kuri pēc sava nolūka arī varētu būt "progresīvi" - t.i. vairāk skart cilvēkus, kuriem ir lieli ienākumi. Visas reformas šādu nodokļu ieviešanā notiek ļoti negribīgi.

Protams, pašreizējos apstākļos ir grūti aģitēt par nodokļu pacelšanu. Ja tieši tagad palielināsim nodokļus lieliem zemesīpašumiem un savrupmājām, tad banku krīzes smagi skartajā NĪ tirgū cenas var noslīdēt zem jebkurām saprātīgām robežām. Ja uzliksim akcīzes nodokli automašīnām - bankrotēs daudzi autosaloni. Kod kurā pirkstā gribi...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 31.12.2009 17:41
Par Kūtra izteikumiem Jūs gan pati rakstat, ka
"Teorētiski piekrītu, ka ideālā pasaulē ....... konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs būtu varējis pagaidīt ar publiskiem izteikumiem līdz brīdim, kad viņa tiesa attiecīgajā jautājumā pieņem spriedumu."

Atbildot Kalvim, Jūs pieminat progresīvās nodokļu likmes. Par šo arī gribētu iebilst:
- cilvēki, kuri oficiāli saņem algas >1000 Ls ir tik nožēlojami maz, ka efekts nenozīmīgs. Uzsvars šeit uz vārdu "oficiāli". Ja šī valsts gribētu/spētu iekasēt tos nodokļus, kas tai pienākas pēc esošās likumdošanas, nevajadzētu runāt par nodokļu paaugstināšanu.
- ar progresīvo likmi ar aizbiedēt vēl tos atsevišķos augsti apmaksātos profesionāļus no iestādēm, kuras maksā visus nodokļus - lielie uzņēmumi, atsevišķas valsts iestādes.
Visa ņemšanās ar progresīvo nodokli ir tādas Štokenberga stila rūpes par maznodrošinātajiem un prasta balsu zvejošana, un tautas kacināšana. Ziemeļvalstis piesaukt nebūtu korekti, jo
- cik viņiem paliek pēc nodokļa nomaksas, tas jau ir būtiski, ne jau, cik atdod valstij
- vai un cik tur izplatīta izvairīšanās no nodokļu nomaksas

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 31.12.2009 15:01
" Maksāt pensijas ir valsts primārs pienākums kā glabt privātu banku un atdodot sindicētos kredītus, bet pirmāro pienākumu vietā primāri kļūs sekundāri jautājumi, divu šuleru neveiksmīga biznesa glābšana uz visas iedzīvotāju labklājības rēķina."

Nav tas tik vienkārši. Ja Parex dēļ sabruktu visa Latvijas banku sistēma (vai kaut vai tajos uzņēmumos/valsts iestādēs, kuri tur naudu Parexā, apstātos naudas plūsma), tad pensijas maksāt vienkārši nebūtu no kā. Tā ir visa mūsdienu kapitālisma problēma - kā atrisināt "too big to fail" problēmu. Vienlīdz akūta Latvijā kā ASV.

" Kā var vispār vērsties pret ST, kas faktiski ir vinīgais patiesi demokrātiskais institūts valstī ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura."

ST var un vajag kritizēt. Tad kad viņi to pelnījuši - piemēram, slikti argumentējuši spriedumu. Arī es esmu ST kritizējusi iepriekš (http://www.politika.lv/blogi/index.php?id=61385) un gan jau nākotnē vēl nāksies.

" P.S. Iveta piekrītu visam ko raksti, bet neraksti tik garus blogus, tas nav blogu formāts, bet referāta, kādus jāraksta augstskolās."

Patiesībā tas nav ne bloga, ne referāta formāts. Izmantoju blogu kā publisku vietni, kur organizēt savas domas (tā ir mana īpatnība: es domāju rakstot). Ja domu ir daudz, tad arī blogs sanāk garš. :)

Tas pirmāmkārtām ir domāts man pašai, taču, ja kādam vēl tas šķiet interesanti, man vienmēr ir interesanti uzzināt komentārus/iebildumus.

Droši vien, ka šo ierakstu varēju sadalīt sešās daļās un ielikt " porcijās" katru dienu pa vienai. Bet tam man droši vien pietrūktu pacietības. Vieglāk uzrakstīt uzreiz visu.

Kalvi,

Arī Jūs nez kāpēc PAT NEAPSVERAT alternatīvu sociālā budžeta/"valsts" izputināšanai: proti, lai nodrošinātu to, ka pensijas sasniedz IZTIKAS MINIMUMA līmeni, paaugstināt nodokļus (piemēram, ieviešot progresīvākas to likmes).

Kā politiķis man Štokenbergs arī šķiet visai mīklaina parādība, bet viņa izveidotā partija noteikti ir/bija vērtīgs pienesums Latvijas partiju spektra daudzveidībai. Vismaz viena nosacīti "latviešu" partija, kas vēlas būt ekonomiski "kreisa" (pēc Latvijas standartiem; pēc ES standartiem tas, ko SCP piedāvāja būtu piedienējis pat konservatīvām partijām).

Jānim,
Es nedomāju, ka Kūtris, izsakot savu attieksmi pret atsevišķu politiķu izteikumie, būtu pārkāpis kādus noteikumus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 31.12.2009 11:01
Par Štokenbergu pat slinkums rakstīt - viņš bija pašavaldību un ekonomukas ministrs "treknajos" gados, t.i. laikā, kad vajadzēja saprātīgi pieeju notiekošajam demonstrēt. Tā vietā viņš pats nekustamā īpašuma biznesā savu miljonu nopelnīja. Tagad mācīs citus dzīvot un nabagos aizstāvēs....

Jūsu viedoklim par Kūtra izteikumiem nepiekrītu. Jūs aizstāvat, manuprāt, diezgan bīstamu viedokli - ja apkārt ir nelieši, tad arī labajiem vairs nav jāievēro noteikumi. Faktiski Jūs aicināt aizstāt likumu ar "revolucionāro sirdsapziņu". Tas, protams, ir mazliet pārspīlējums, taču tikai tādēļ, lai uzsvērtu šādas pieejas potenciālo bīstamību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 30.12.2009 16:19
Ja A.Ozoliņš kritizē Štokenbergu, tas ir pilnīgi pamatoti - Štokenbergs ir politiķis ar tipiski tautpartijiskiem ciltsrakstiem; miljonārs, bijis arī trekno gadu ekonomikas ministrs. Un tad viņš pēkšņi uztaisīja to teātri ar atdalīšanos no TP un sāka konstruēt "kreisu, sociāli atbildīgu politisko spēku". Un tai vietā, lai domātu, kā izveidot ilgtspējīgu tautsaimniecības modeli (manispēc, kreisi orientētu) viņš nolēma vērsties pie tās pensionāru daļas, kas valsti, prasti sakot, uzskata par slaucamu govi.

Štokenbergs 2008.gadā aktīvi organizēja referendumu par pensijām (turklāt daudziem pensionāriem, kuriem bija lielas sociālās iemaksas, referendumā caurkritušais projekts būtu pensijas faktiski samazinājis). Šis referendums notika 23.augustā ... nepilnu mēnesi pirms Lehman Brothers bankrota, kad sākās visas lielās ziepes. Viņa pamatojums bija - lielais pārpalikums sociālajā budžetā, kurš tagad izkūst kā sniegs piesaulē.

Lai nu kam, bet Štokenbergam nav jāizliekas par grūtdieņu aizstāvi. Bagātniekam ir ļoti vienkāršs un cienījams veids kā palīdzēt grūtdieņiem - var ziedot savu personīgo naudu, laiku un prasmes labdarīgiem mērķiem. Nevis jaukt gaisu un būvēt savu politisko karjeru, izputinot valsti īstā oranžistu stilā - līdzīgi Demakovai-celtniecei un visai pārējai TP bandai. Vēlētāji šos Štokija centienus atbilstoši novērtēja - apmēram 2% balsu viņi savāca. Par spīti tam, ka viņiem bija Loskutovs (un arī referendums nodrošināja lielu bezmaksas publicitāti).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Clash 30.12.2009 10:40
Par Ozoliņu viss skaidrs jau sen, kad viņš ņirdzīgi izteicās par Štokenbergu kurš dodas pie neapmierinātās lumpeņu massas.

Par sociālajām cilvēktiesībām pie mums jau 20 gadus apziņa ir tuva nullei.

Maksāt pensijas ir valsts primārs pienākums kā glabt privātu banku un atdodot sindicētos kredītus, bet pirmāro pienākumu vietā primāri kļūs sekundāri jautājumi, divu šuleru neveiksmīga biznesa glābšana uz visas iedzīvotāju labklājības rēķina.

Sociālajam budžetam jau tā valsts ir parādā, tas ir tāds pats sidicētais kredīts, ko valstij ir pienākums atdot, āāāā, tur nav starptautiskie finšu institūti bet vietējie lumpeņi, tiem ne tikai nekas nav jaatdod, bet vēl no tiem jāpaņem.

Kā var vispār vērsties pret ST, kas faktiski ir vinīgais patiesi demokrātiskais institūts valstī ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura.

Nu tas, ka G.Kūtris izsakās, viņam būtu jāuzstājas katru nedēlu tiešajā ēterā, lai šāda samaitāta tiesiskā apziņa kāda ir pie mums tiktu mainīta visos līmeņos t.sk. labējo žurnālstu smadzenēs ar dolārzīmju rievām.

P.S. Iveta piekrītu visam ko raksti, bet neraksti tik garus blogus, tas nav blogu formāts, bet referāta, kādus jāraksta augstskolās.

Saistītie raksti
Citi autora darbi