Atslēgvārdi:

2:0 vārda brīvības labā 1

Jaunākajā praksē Eiropas Cilvēktiesību tiesa ne vienmēr iezīmē skaidru robežu starp faktu un viedokli, bet izvērtē, vai apstrīdētajiem izteikumiem ir pietiekams faktiskais pamats.

Iesaki citiem:
Vartsargs 255x203
Foto:W.Toda

Laikraksta Diena žurnālista Aivara Ozoliņa uzvara Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) pret Latvijas valsti[ 1 ] vērtējama ne tikai kā Aivara Ozoliņa vai mediju, bet visas sabiedrības uzvara. Šī ir jau otrā ECT skatītā lieta pret Latviju saistībā ar politiķu goda un cieņas aizsardzību, kurā Latvijas tiesu sniegtais vērtējums par valsts amatpersonu kritikas robežām tiek atzīts par neatbilstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā ietvertajām vārda brīvības garantijām. Līdzīgi kā iepriekš skatītajā lietā Vides aizsardzības klubs pret Latviju[ 2 ], ECT spriedums apliecina, ka personas godu un cieņu aizsargājošie tiesību akti nedrīkst kļūt par instrumentu, ar kuru palīdzību politiķi var atturēt žurnālistus vai nevalstiskās organizācijas no amatpersonām nevēlamas informācijas publicēšanas.


Sargā gan saturu, gan toni

ECT spriedumā uzsvērta preses nozīmīgā sabiedrības sargsuņa loma un tās pienākums informēt sabiedrību par tai aktuāliem jautājumiem. Par tādām nenoliedzami var uzskatīt bijušā ekonomikas ministra Laimoņa Strujeviča darbības, mēģinot mainīt maksāšanas līdzekļu kārtību Ventspils naftas privatizācijas procesā, kas varēja radīt zaudējumus valsts budžetam un nodokļu maksātājiem. Ne vienmēr var piekrist žurnālistu sniegtajam kāda notikuma vērtējumam. Taču, ja sabiedrība vispār nesaņem informāciju par valsts amatpersonu aizdomīgu rīcību ar finanšu līdzekļiem vai citiem darījumiem, tad iespēja katram pašam izdarīt savus secinājumus zūd vispār. Iespaidīgs finanšu kompensācijas apmērs vai kriminālatbildības piemērošana par goda un cieņas aizskārumu var apklusināt ne tikai konkrēto žurnālistu, bet likt aizdomāties arī citiem preses pārstāvjiem, vai publicēt strīdīgo informāciju.

Spriedumā atspoguļota arī ECT prakse, ka preses brīvības robežas ir gandrīz neierobežotas, ja politiķi tiek kritizēti saistībā ar savu pienākumu pildīšanu. Lai gan atsevišķi Aivara Ozoliņa publikācijās lietotie izteikumi ir nesamērīgi asi un var tikt vērtēti kā personīgi uzbrukumi bijušajam ekonomikas ministram, ECT neuzskatīja to par argumentu žurnālista sodīšanai. Jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants aizsargā ne tikai izteikumu saturu, bet arī toni. Turklāt žurnālists šajā gadījumā bija sniedzis skaidrojumu savu komentāru asumam. ECT prakse liecina, ka politiķiem ir jārēķinās ar plašākām kritikas robežām nekā privātpersonām vai citiem valsts varas pārstāvjiem, kā, piemēram, tiesnešiem, kuru amata specifika neļauj tiem atbildēt uz katru presē izteikto kritisko komentāru.

Kritika gan ir jānodala no apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanas. Ja žurnālisti nāk klajā ar fakta apgalvojumiem, kuri vēlāk izrādās nepatiesi, tad šādu rīcību var attaisnot tikai tādi izņēmuma apstākļi, kā, piemēram, žurnālista labā ticība, pienācīga informācijas pārbaude un informācijas avota ticamība. Diskutabls ir arī jautājums par žurnālistu tiesībām izgaismot politiķu un valsts amatpersonu privāto dzīvi un izteikt kritiku par to, jo, lai arī ierobežotākā apjomā, arī politiķiem piemīt tiesības uz privātās dzīves aizsardzību. ECT savā praksē ir gan atzinusi, ka sankciju piemērošana žurnālistiem par iejaukšanos politiķu privātajā dzīvē tiek attaisnota,[ 3 ] gan lēmusi, ka nacionālo institūciju lēmumi par žurnālista sodīšanu pārkāpj Konvencijā ietvertās vārda brīvības garantijas.[ 4 ] Būtiskākais kritērijs, lai izvērtētu šādas informācijas publicēšanas pieļaujamību, šķiet, ir jautājuma sabiedriskā nozīmība: vai publicētā informācija tikai apmierina sabiedrības ziņkāri vai rada plašāku priekšstatu par kādiem notikumiem, kuri var atstāt ietekmi arī uz amatpersonas profesionālo darbību.


Būtisks faktiskais pamats

Viedokļa un faktu nodalīšana ir vēl viens jautājums, kurā atšķīrās ECT un nacionālo tiesu nostāja. Eiropas Cilvēktiesību tiesa apstrīdētos izteikumus kvalificēja kā žurnālista viedokli, bet vairums Latvijas tiesu, kas skatīja šo lietu, lai gan sniedzot vāju pamatojumu šādam secinājumam, tomēr uzskatīja A.Ozoliņa sniegtos komentārus par fakta apgalvojumiem. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas secinājums, ka apstrīdētie izteikumi vērtējami kā fakti, nevis viedoklis, pamatots ar izteikumu gramatisko interpretāciju, vērtējot tos atrauti no publikāciju satura un konteksta. Apgabaltiesas spriedumā arī uzsvērts, ka “informācija tiek sniegta apgalvojuma formā, bez komentāru autora norādes uz iespējamo viedokli.”[ 5 ] Jāpiebilst, ka viedoklis var tikt pausts gan pieņēmuma, gan apgalvojuma formā, bet prasība žurnālistiem vienmēr norādīt, vai viņi konkrētajā gadījumā izsaka savu viedokli, būtu uzskatāma par nesamērīgu.

Novilkt robežu starp faktiem un viedokļiem nereti ir visai sarežģīti, un ar šādām grūtībām dažkārt nākas saskarties arī ECT. Tāpēc jaunākajā praksē ECT ne vienmēr iezīmē skaidru robežu starp faktu un viedokli, bet izvērtē, vai apstrīdētajiem izteikumiem ir pietiekams faktiskais pamats. Piemēram, jo tālejošāka ir kādai personai izteiktā kritika, jo spēcīgākai jābūt faktiskajai bāzei, uz kuru tā balstīta. Konkrētajā lietā Latvijas valdība neapstrīdēja to, ka fakti, uz kuriem A.Ozoliņš bija balstījis savu viedokli, bija patiesi.

Vēlētos piekrist Latvijas medijos izskanējušai informācijai pēc ECT sprieduma šajā lietā, ka Latvijas tiesu prakse kopš 2002. gada, kad tika pieņemts spriedums lietā par Laimoņa Strujeviča prasību pret Aivaru Ozoliņu, ir uzlabojusies. Jāpiebilst, ka arī lietas izskatīšanas procesā Latvijas tiesās tā netika vērtēta viennozīmīgi. Augstākās tiesas Senāts, pirmo reizi skatot lietu kasācijas kārtībā, nodeva to Rīgas apgabaltiesai atkārtotai izskatīšanai, atceļot bijušajam ekonomikas ministram labvēlīgo spriedumu.[ 6 ] Diemžēl arī, skatot lietu atkārtoti, Rīgas apgabaltiesa nepievērsa pienācīgu vērību argumentiem par preses lomu demokrātiskā sabiedrībā. Pašreizējie tiesu nolēmumi liecina, ka izpratne par ECT praksi un tajā piemērotajiem principiem ir kļuvusi plašāka. Taču nav kļuvusi mazāka amatpersonu un citu sabiedrībā zināmu cilvēku vēlme izmantot godu un cieņas aizsardzības normas, lai vērstos pret žurnālistu darbību.


Satraucoši — krimināllietas

Satraucoša ir pēdējā laika prakse izmantot šajā procesā arī krimināltiesiskus aizsardzības līdzekļus. ECT ir vairākkārt atzinusi, ka krimināltiesisku sankciju lietošana pret presi, lai aizsargātu personas godu un cieņu, ir nesamērīga, ja ir pieejami vārda brīvību mazāk ierobežojoši tiesiskās aizsardzības līdzekļi.[ 7 ] Latvijas tiesu praksē līdz šim nav daudz gadījumu, kad personas būtu notiesātas saskaņā ar Krimināllikuma 158. pantu, kurš paredz atbildību par goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Taču salīdzinoši vieglā kriminālprocesa uzsākšana, kurai vajadzīgs vien personas iesniegums, var negatīvi ietekmēt neatkarīgo žurnālistu un reģionālo izdevumu darbību, jo tie ne vienmēr var nodrošināt kvalificētu juridisko aizstāvību. Tādēļ būtu jārosina diskusija par izmaiņām šīs normas piemērošanā. Tomēr jācer, ka Latvijas tiesas pienācīgi līdzsvaros preses brīvību ar citām sabiedrības interesēm un ka jautājumā par goda un cieņas aizsardzību un pieļaujamajām politiķu kritikas robežām rezultāts 2:0 paliks nemainīgs.

Tiesām gan būs jāsaskaras ar jauna veida lietām par preses un vārda brīvības pieļaujamajām robežām. Starp tām var minēt vārda brīvības sadursmi ar personas privātās dzīves aizsardzību, kas bija pamatā Kristīnes Dupates prasībā pret žurnālu Privātā dzīve, un žurnālistu avotu aizsardzības sadursmi ar valsts drošības interesēm, kura parādījās krimināllietā pret Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālistu Uldi Dreiblatu. Spriedumi šajās lietās radīs precedentu, cik tālu sniedzas preses brīvības robežas apskatāmajos jautājumos. Atšķirībā no lietām par pieļaujamām kritikas robežām attiecībā uz politiķiem, jautājumā par preses brīvības sadursmi ar personas privātās dzīves aizsardzību vai valsts drošības interešu aizsardzību, ECT prakse nav tik viennozīmīga. Taču ECT spriedumi var būt labs palīgs nacionālajām tiesām, lai identificētu tos kritērijus, kuru izvērtējums ir būtisks, lai atrastu saprātīgu līdzsvaru starp preses lomu demokrātiskā sabiedrībā un citām iesaistītajām interesēm.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 26.07.2007 22:08
Sk. http://www.dddlnf.com/index.php?option=com_content&task=view... . Piebildīšu, ka tiesas process pret DDD izgāzās - t.i. pašreiz rezultāts ir jau 4:0 vārda brīvības labā.

Autors tikai kautrīgi noklusē, ka viņš spēlēja zaudētāju komandā - t.i. ar absurdiem ieganstiem neveiksmīgi centās iegrožot vārdu izvēli laikrakstā DDD.

Saistītie raksti
Grabeklis2 255x203

Sliktās ziņas 1 Autors:Jānis Juzefovičs

Citi autora darbi