Raksts

1984.gada ēnā


Datums:
26. jūlijs, 2005


Autori

Mēlis Kitsings


Foto: Foto - B. Koļesņikovs © AFI

ASV Augstākā tiesa nesen pieņēmusi lēmumu, kas aizstāv izklaides industrijas intereses, vēršoties pret P2P tehnoloģiju piedāvātājiem un tādējādi politiskajā lēmumā par autortiesību produktu lietotāju un ražotāju interešu samērošanu priekšroku dodot pēdējiem.

Šodien tas šķiet gandrīz orveliski, ka 1984.gadā četri no deviņiem ASV Augstākās tiesas tiesnešiem uzskatīja, ka videomagnetofoni sekmē autortiesību pārkāpšanu. Viņu vidū bija arī pašreizējais tiesas priekšsēdētājs Renkvists. Divi citi no pašreizējiem tiesas locekļiem piederēja vairākumam, kas toreiz pauda viedokli, ka videomagnetofonu ražotāji nav atbildīgi par autortiesību pārkāpumiem, kurus veic magnetofonu lietotāji. Šis lēmums atļāva tehnoloģijām attīstīties līdz līmenim, ko esam sasnieguši mūsdienās.

Šogad piedzīvojam déjà vu. Jūnija beigās ASV Augstākā tiesa pieņēma lēmumu lietā par vienādranga failu apmaiņu (peer-to-peer (P2P) file sharing), kur lielākie Holivudas filmu ražotāji ar Metro-Goldwyn Mayer Studios priekšgalā vērsās pret P2P tehnoloģijas izplatītājiem. Šoreiz tiesa vienprātīgi nolēma, ka divas P2P tehnoloģiju kompānijas Grokster un Streamcast var tikt sauktas pie atbildības, ja tās sekmē autortiesību pārkāpšanu, mudinot savus lietotājus nelegāli izplatīt autortiesību aizsargātus produktus. Daudzi eksperti uzskata šo lēmumu par svarīgāko pašreizējās tiesas pilnvaru termiņa laikā, jo tā iespaids uz jauno tehnoloģiju attīstību ir pielīdzināms 1984.gada lēmumam Sony-Betamax lietā par videomagnetofoniem.

Lietās, kurās likuma regulējums nav skaidrs, tiesas lēmumus grūti uzskatīt par objektīviem un tiesnešu personisko vērtību neietekmētiem. Tā arī tiesas lēmumu P2P lietā nav iespējams izprast tikai juridiskā plāksnē. “Ja ar viena juridiskā modeļa dažādiem aspektiem var pamatot katru no strīda pusēm ikvienā lietā, tad juridiskais modelis neder par skaidrojumu Augstākās tiesas lēmumiem. Spējot izskaidrot visu, tas beigu beigās neizskaidro neko”, tā savā analīzē par tiesnešu personisko vērtību ietekmi uz Augstākās tiesas spriedumiem norādījuši Džefrijs Sīgals un Harolds Spēts[1]. Viņuprāt, tiesneši lemj, balstoties uz saviem ideoloģiskajiem uzskatiem un izpratni par taisnīgumu. Lai gan lēmumi ekonomikas jautājumos ir maz analizēti no šāda skatupunkta, tomēr skaidrs, ka tiesnešu uzskatiem ir loma arī lietās, kas skar ekonomikas jautājumus un kurās nav skaidru precedentu. Ne-juridisko aspektu svarīgumu apliecina arī bijušais Valsts pārstāvis Augstākajā tiesā Teodors Olsons – viņš šā gada februārī, saņemot Federālistu Apvienības balvu par mūža ieguldījumu, visu savas runas laiku veltīja failu apmaiņas lietai un ironiskā kārtā tikai daži no šī jurista argumentiem bija juridiski. Nav jēgas iedziļināties Olsona mēģinājumos saistīt failu apmaiņu ar krāpšanu, pornogrāfiju un kristīgo vērtību pagrimumu, bet viņa arguments par autortiesību produktu lomu ASV ekonomikā atklāj ļoti nozīmīgu šīs lietas aspektu. Jaunu tehnoloģiju ieviešana, vai tie būtu videomagnetofoni agrāk vai P2P tagad, pieprasa mainīt izklaides industrijas biznesa modeli, un tā kā pārmaiņas parasti ir saistītas ar grūtībām un nenoteiktību, ir saprotams, ka industrijas interesēs ir pretoties šādām pārmaiņām.

Izklaides industrijas arguments ir šāds – P2P tehnoloģiju piedāvātāji ir iesaistīti autortiesību pārkāpumos un uzskatāmi par jaunu Napster. Pēc Napster slēgšanas vēršanās pret P2P tehnoloģiju šķita pašsaprotama, kaut arī šī jaunā tehnoloģija ir pilnīgi citāda. Napster gadījumā tika uzturēta centralizēta vietne, kurā lietotāji varēja lejuplādēt failus, tādējādi kompānija faktiski piedalījās autortiesību pārkāpšanā. Turpretī P2P šādas centralizācijas nav, tiek izplatīta vienīgi tehnoloģija, kas nodrošina failu apmaiņu, un tādējādi autortiesību pārkāpumus veic miljoniem cilvēku visā pasaulē, kas savstarpēji apmainās ar failiem.

Skaidrs, ka šajā lietā, kur cīnījās lielas starptautiskas kompānijas pret maziem programmatūras uzņēmumiem, tiesas lēmumam ir tālejoša ietekme ārpus ASV robežām. Jo vairāk tāpēc, ka ASV ir intelektuālā īpašuma produktu un pakalpojumu eksportētājvalsts, šis lēmums nopietni ietekmēs ASV kino un ierakstu kompānijas pasaulē. Izklaides industrija var izmantot šo lēmumu, lai vērstos ar prasībām pret kompānijām, kuras atrodas ārpus ASV, taču to pakalpojumi ir pieejami Amerikā. Lietas starptautisko dimensiju apliecina arī fakts, ka tā ir cieši saistīta ar Kazaa – populārāko P2P tehnoloģiju, ko skandināvu vadībā izstrādājuši igauņu programmētāji un ko izmanto Grokster.

Autortiesības nav absolūtas, un precīza līdzsvara noteikšana starp lietotāju un ražotāju interesēm ir politisks jautājums. Līdzīgi kā citi Augstākās tiesas spriedumi, arī šī lieta ietekmēs dažāda līmeņa ASV tiesu lēmumus nākamajos gados, un tā kā internets nepazīst robežas, tad var sekot kino un ierakstu industrijas prasību pieaugums arī pret P2P kompānijām ārpus ASV. 1984.gada spriedums videomagnetofonu lietā sekmēja tehnoloģiju attīstību, savukārt šoreiz tiesa gājusi pretēju ceļu. Kaut arī tā neizdarīja tieši to, ko prasīja izklaides industrijas pārstāvji un nevērsās pret P2P tehnoloģiju kā tādu, tomēr šis spriedums ir nozīmīgs solis šīs industrijas interešu aizstāvībai.
_______________________________

[1] Jeffrey Segal and Harold Spaeth, The Supreme Court and the Attitudinal Model, Cambridge University Press, 1993.

Raksta pilnā oriģinālversija pieejama angļu valodā šeit.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!