Foto: IceBone
Vai policija drīkst pārdot drošības nodrošināšanas pakalpojumus?
Uz Vanšu tilta no Saeimas izbrauc liela mašīnu procesija. No katras mašīnas izkārts Latvijas karogs. Procesijas sākumā un galā policijas mašīnas. Satiksme apturēta, kauc sirēnas un mirgo bākugunis.
Valsts augstākās amatpersonas brauc uz svinīgu svētku pasākumu? Kāda ārvalstu prezidenta valsts vizīte?
Nē! Daļa Nacionālās Apvienības kadru 15.maijā sarīkojuši autoritārā apvērsuma slavināšanas izbraucienu!
Kādēļ tur ir policija? Spriežot pēc publiskās informācijas – tādēļ, ka tas ir iepriekš pieteikts publisks pasākums(grūti gan saprast – svētku vai izklaides), un policija piedāvā uzturēt kārtību šādos pasākumos kā maksas pakalpojumu. Cik tas maksā? Policists stundā – 6,26 LVL (ar PVN), vieglā automašīna – 10,32 LVL (ar PVN) stundā. Ja organizētāji būtu vēlējušies, principā “Noteikumi par Valsts policijas sniegto maksas pakalpojumu cenrādi” paredz iespēju kā braucāmlīdzekli izmantot arī motociklu (11,13 LVL), ūdens transportlīdzekli (47,82 LVL) vai zirgu (1,23 LVL). Teiksim, ja tiktu pieteikta izjāde par godu demokrātijas likvidēšanai. Arī suns nav problēma: 0,61 LVL ar visu PVN.
Iespēja izmantot tikai operatīvajiem transportlīdzekļiem atļautos gaismas un skaņas signālus acīmredzot nāk klāt kā bonuss. Par šo tikai operatīvajam transportam atļauto signālu lietošanu cenrādī ne vārda.
Iespējams, ka policija šādi ir darījusi vienmēr, bet citos apstākļos policijas klātbūtnes absurdums nebija tik acīmredzams, un tādēļ tie palika nepamanīti. Varbūt. Tādēļ piedāvāju sākumā parunāt ne tik daudz par konkrēto NA pasākumu, cik par to, kādēļ šādi maksas pakalpojumi (lai kam arī piedāvāti) ir NEVIETĀ.
Pamatiemesls: ne uz visu var attiecināt tirgus loģiku. Tas, ka policijai vai jebkurai citai iestādei ir kādi resursi savu tiešo funkciju veikšanai, nenozīmē, ka tos drīkst tālāk tirgot. Kādus signālus raida policijas atrašanās kādā pasākumā PAR MAKSU?
Divus:
1) policijas prestižs, speciālo gaismas un skaņas signālu lietošana ir pērkama. Policistu klātbūtni savos “tusos” droši vien vēlētos ne viens vien jaunbagātnieks – gan lai padižotos, gan iebiedētu varbūtējos konkurentus. Un, kā redzams no NA piemēra, pieteikt un saskaņot publisku “tusu” nav nekādu problēma – pat tad, ja tā vēstījums ir pretrunā tam, kas skaidri ierakstīts Satversmes 1.pantā. Pašreizējie normatīvu teksti rada iespaidu, ka policisti par maksu būs klāt neatkarīgi no tā, vai pasākums rada kādus draudus vai nē, un neatkarīgi no tā, vai policistiem todien bija vai nebija kādi svarīgāki pienākumi. Ja tā tas notiek arī praksē, tad tas ir izšķērdīga attieksme pret policijas resursiem un policijas prestiža graušana.
2) nav zināms, vai – ja kāds nebūs gatavs maksāt par kārtības uzturēšanu – policija nepieciešamības gadījumā nodrošinās vai nenodrošinās sabiedrisko drošību? Galu galā drošība ir “pakalpojums” tikai tādā mērā, ka tā pienākas visiem, kas uzturas Latvijā. Mēs VISI esam policijas klienti, neatkarīgi no mūsu rocīguma pakāpes. Policija tiek uzturēta caur nodokļiem, valsts budžetu. Policija, tās tiešo funkciju veikšana nevar būt MAKSAS pakalpojums.
Manuprāt, šāds maksas pakalpojums ir absurds un atceļams. Jābūt pilnīgi citai pieejai, lemjot kam un kā sargāt dažādus publiskus pasākumus. Ja tas tiešām ir svētku vai izklaides pasākums, tad, lai iegūtu BEZMAKSAS policijas absardzi, tā organizētājiem būtu attiecīgā pašvaldība jāpārliecina, ka tas ir vispārsvarīgs vai, vismaz, attiecīgās pašvaldības iedzīvotājiem nozīmīgs pasākums (piemēram, maratons, senu automašīnu parāde, tradicionāli svētki, u.tml.), kuram ir jānotiek tieši iecerētajā vietā un laikā, kad būs nepieciešama īpaša kārtības nodrošināšana. Pārliecinoties, ka pasākums nudien ir nozīmīgs, varas iestādes jau kā līdzorganizētāju lemtu, kā to labāk apsargāt. Apsardzei, protams, no valsts/pašvaldības puses būtu jābūt bez maksas – tādā apmērā, kas, PĒC PAŠU TIESĪBSARGĀJOŠO IESTĀŽU VĒRTĒJUMA, ir pietiekams kārtības nodrošināšanai. Tad policija funkcionētu pēc savas iniciatīvas, nevis kā privātpersonu apmaksāts algotnis – un nebūtu arī jautājumu, vai, sniedzot šādu pakalpojumu, policisti drīkst vai nedrīkst izmantot ekskluzīvās amata pilnvaras (tādas kā īpašās gaismas un skaņas tehnikas lietošana!) Savukārt, ja tas ir publisks pasākums bez īpašas sabiedriskās nozīmības, tad par apsardzi būtu jādomā pašiem organizētājiem – bez iespējām pirkt policijas prestižu un darba laiku savam privātajam tusam. Galu galā eksistē taču arī privātās apsardzes firmas! Ja organizētāji to nevar atļauties – jābūt iespējai pārrunu ceļā ar varas iestādēm vienoties par tādu pasākuma norises vietu un formu, kur tik īpaša kārtības uzturēšana nebūs vajadzīga.
Tātad, ja – kā šajā gadījumā, – tie ir svētki vai izklaide, tad pierādījuma nastai jābūt organizētājiem pierādīt, ka pasākums ir nevis tikai pašu priekam, bet ir sabiedriski nozīmīgs. Ja valsts/pašvaldības iestādes šim vērtējumam pievienojas un piekrīt pasākumu līdzrīkot – tad arī bez maksas nodrošina sabiedriskās kārtības uzturēšanu. Tādā apmērā, cik pēc kārtību uzturošās iestādes vērtējuma, tas ir ir adekvāti konkrētajam pasākumam.
Smagāks jautājums: ko darīt tad, ja tas ir pikets, gājiens vai sapulce – publisks pasākums ar politisku vēstījumu? Šādu pasākumu sabiedriskais nozīmīgums ir PREZUMĒJAMS, jo pulcēšanās notiek nolūkā izteikt kādas IDEJAS, realizēt savu vārda brīvību, kas jau pati par sevi ir sargājama konstitucionāla vērtība. Šos gadījumus regulē īpašs likums un tajos, cerams, policija palīdz uzturēt kārtību BEZ MAKSAS, tādā apjomā, kāds tas ir objektīvi nepieciešams drošības nodrošināšanai. Tā, lai policistu daudzums uz kvadrātmetru nekļūtu smieklīgs.
Ļoti interesants ir jautājums par to, kā policija/pašvaldība reaģētu, ja kā pikets, sapulce vai gājiens tiktu pieteikts pasākums, kura vēstījums būtu vērsts pret demokrātiju, Satversmes 1.pantu! Vai atļautu? Vai aizliegtu, līdzīgi kā CVK un Uzņēmumu reģistrs konstitucionāli DAUDZ mazāk skaidrās situācijās (attiecībā uz parakstu vākšanu referendumam par nepilsoņu tiesībām vai par aizliegumu mainīt partijas programmu, kur pieminēta Latgales autonomijas ideja)? Jebkurā gadījumā – pašvaldībai/policijai nav pienākuma saskaņot JEBKĀDU šāda pasākuma norises vietu vai veidu. Automašīnu kolonna kā gājiens varētu būt oriģināla pieeja, bet valsts iestādēm ir tiesības piedāvāt arī vieglāk apsargājamu pasākuma norises formu.
Manuprāt, šis gadījums ir tikai vēl viens simptoms tam, ka arī Latvijas iekšējās drošības pārvaldības politikā būtu vajadzīgas reformas. Kārtību nodrošinošo policistu darbs šeit vēl ir mazākā bēda (salīdzinot, teiksim, ar papīros grimstošo Kriminālpoliciju vai cīņu ar ekonomikas noziegumiem) – šajā jomā nav daudz ko pārmest, izņemot varbūt dažkārt pārmērīgo policistu daudzumu kādos no pasākumiem, kas rada šaubas, vai maz policijas vadībai ir zināmas efektīvas drošības nodrošināšanas metodes, kas neprasa drošības nodrošināšanai veltīt vairākus busus ar cilvēkiem. Taču, izlasot Drošības policijas gada ziņojumu, man ir šaubas par to, vai šī iestāde nestrādā “tukšgaitā”, salīdzinot ar ziemeļu kaimiņu Igauniju. Skatoties plūdu sāgu visās Latvijas televīzijās, neradās priekšstats, ka Latvijā labi strādā krīžu koordinācijas sistēma. Ar šausmām vērojot minerālmēslu fabrikas eksploziju ASV un neredzot IeM dalību diskusijā Latvijas sabiedrībā par Rīgas iecerētajām gigantiskajām amonjaka noliktavām, rodas aizdomas, ka šādus riskus Latvijā tā īsti neviens nevērtē un plāna krīžu risināšanai arī tā īsti nav. Vai arī ir, bet tas nav sabiedrībai izstāstīts – kas arī pati par sevi būtu problēma! Teiksim, es nezinu, ko darīt gadījumā, ja izdzirdu lielu sprādzienu un radio/interneta pa rokai nav (vai, vēl ļaunāk, tas nestrādā). Ļoti ceru, bet diemžēl nevaru paļauties, ka vismaz katrs Saeimas deputāts, katrs ministrs un citas atbildīgās amatpersonas ir noinstruēti un PRECĪZI zin, kam, kad, kur būtu jābūt un ko jādara visdažādākajās krīzes situācijās. Un ka kāds ir PERSONISKI ATBILDĪGS par to, lai šīs instrukcijas būtu un tiktu nemitīgi atjaunotas. Ja man būtu šo personiski atbildīgo cilvēku jānosauc, tad gan man diemžēl būtu jāatzīst, ka nav ne jausmas! Iekšlietu ministrs? Premjers? Nacionālās drošības padomes vadītājs (tātad, prezidents)? Nezinu. Kādam žurnālistam būtu labi noskaidrot, vai viņi paši to zin.
Ļoti iespējams, ka problēmas nav dziļas, ka esmu nejauši pamanījusi tikai “traģiskākos” fragmentus no kopumā labas kopainas – ka ar vienkāršiem lēmumiem labojot to, kas ir acīmredzami neracionāls, iekšlietu sistēmu ir iespējams sakārtot un uzcelt uz “pašuzlabošanās” sliedēm. Bet šim nolūkam būtu vajadzīgs: 1) Stratēģisks redzējums par to, kur ir problēmas, kas būtu jāatrisina; 2) Spēja kādai no politiskajām amatpersonām uzņemties personisku atbildību šos acīmredzamos jautājumus atrisināt; 3) Spēja pārmaiņu procesus veiksmīgi novadīt.
Un kādēļ gan nesākt ar sīkumu? Proti, pārskatīt jautājumu par to, vai tiešām policijai būtu jātirgo sava dalība publiskos svētku vai izklaides pasākumos? Jā, iespējams tas prasīs nopietnas likumu izmaiņas, bet … vai policijas prestižs nav tā vērts?