Atslēgvārdi:

1.daļa. Daudz kritizētais pensiju spriedums: kas tur patiesībā rakstīts? 17

Kopš Satversmes tiesas sprieduma pensiju samazināšanas lietā ir pagājušas jau 9 dienas.

Iesaki citiem:

Katrā no šīm dienām es vēlējos uzrakstīt savas pārdomas par šo spriedumu un - it sevišķi - tā atspoguļojumu medijos un citur publiskajā telpā (tviterī, blogos, utt.). Un katrā dienu izlēmu to atlikt, jo jutu, ka joprojām esmu emocionāla "afekta stāvoklī". Kas nozīmē, ka riskēju sarunāt daudz ne līdz galam pārdomātu lietu ļoti augstos toņos.

Šajā blogā tūlītēju impresiju vairs nebūs. Ja kādam nepārdomāti emocionāli izvirdumi manā izpildījumā joprojām šķiet interesanti, laipni lūdzu sekot twitter.com (pārdomātie joprojām būs atrodami šeit pat)! :)

Šis ieraksts būs veltīts diviem savstarpēji saistītiem, bet nodalāmiem jautājumu blokiem:

I Manas pārdomas par ST 21.decembra spriedumu;

II Plašāka apcere par konstitucionālo justīciju, tiesneša sabiedrisko lomu, ekonomisku lēmumu juridisku izvērtēšanu u.tml. (reaģējot lielākoties uz Aivara Ozoliņa komentāru portālā Cita Diena, bet arī Vjačeslava Dombrovska vakardienas bloga ierakstu un komentāriem tviterī).



Tā kā jūtu, ka teksts būs garš, tad arī to organizēšu divās sadaļās. Ja kādam, piemēram, neinteresē, kādēļ man šķiet, ka 21.decembra spriedums ir salīdzinoši labs, kvalitatīvs un taisnīgs, tad neko daudz saturiski nezaudēsit, uzreiz pārlecot uz otro sadaļu, kas ir ērtībai ievietota citā bloga sadaļā.


- - - - - - - - - - - - - - - - - -

I

ST 21. decembra spriedums: kas tur rakstīts?


Savas pārdomas sākšu ar diviem lūgumiem visiem, kam interesē ST spriedums pensiju lietā, bet kas to nav lasījuši:

1) Lūdzu,izlasiet! Nepaļaujieties uz mediju atspoguļojumu - tas jau tradicionāli attiecībā uz juridiskiem jautājumiem ir paviršs un pat maldinošs (ar retiem izņēmumiem). Jums ļoti paveiksies, ja iegūsiet pareizu izpratni par tiesas sprieduma motivāciju no tā atspoguļojuma medijos. Patiesībā veiksmei būtu jābūt tik lielai, ka es uz to nepaļautos.

2) Nešaubieties par savu saprātu! Ja izlasījāt spriedumu un nesaprotat, kādēļ kāds žurnālists/komentētājs tā esenci saredz tēzē "konstitucionālā tiesa aizliedz samazināt pensijas" vai solidaritātes principos, tad tieši jums viss ir kārtībā ar teksta uztveri.


Es ST spriedumu izlasīju vairākas reizes. Manā izpratnē tas ir viens no salīdzinoši rūpīgāk pamatotajiem spriedumiem visā šīs tiesas pastāvēšanas laikā. Esmu lasījusi gandrīz visus ST spriedumos, tādēļ jūtos droši, to apgalvojot.

Sprieduma lasītājs var no teksta saprast tiesas domu gaitu (juridiskās analīzes secību), turklāt tiesa arī īpaši, ar atsaucēm uz konkrētiem, pārbaudāmiem avotiem, argumentē, kādēļ tā izvēlas analizēt vienu vai otru jautājumu. Tajā ir salīdzinoši maz "lirikas" - pārspriedumu par tādiem jautājumiem, kas nav svarīgi lietas kontekstā. Spriedumā gandrīz nav "samākslotu/sashēmotu" juridisku konstrukciju. Maz selektīvi atlasītu avotu/argumentu, kuru vienīgā funkcija ir apstiprināt tiesas viedokli, vienlaicīgi "notušējot" alternatīvos viedokļus/skatījumus. Un vismaz man ir grūti iedomāties kādu šīs lietas aspektu, kas būtu bijis jāanalizē, bet kas netika izdarīts, - vienīgais nepiekrītu, ka varēja tikt brīvi "sapludināt" tos lietas aspektus, kas attiecas uz strādājošajiem un nestrādājošajiem pensionāriem, jo starp šīm grupām ir tomēr tiesiski nozīmīgas atšķirības.

Tas nenozīmē, ka spriedums ir perfekts: līdzīgi kā citos ST spriedumos, arī šajā spriedumā ir dažas ne līdz galam "izvilktas"/izskaidrotas, bet svarīgas tēzes, kas traucē saprast tiesas domu gaitu. 31.2 tēzes argumentācija nav intregrēta ar skaidri pārējo sprieduma tekstu (secinājumi palika "gaisā karājoties" - neatbild uz punkta sākumā uzstādīto problēmu/ jautājumu). Tik svarīgā 32.tēze varēja būt daudz skaidrāk un pamatīgāk argumentēta. Spriedumā ir arī vismaz viena atkāpe uz tāda aspekta analīzi - par MK tiesībām slēgt līgumu ar SVF, - kas, strikti ņemot, nebija vajadzīga izšķiramās lietas kontekstā. Manā izpratnē ober dictum ir normāla lieta konstitucionālajā justīcijā - ja tiesa uzskata, ka kāds jautājums ir pietiekami svarīgs, lai par to izteiktos, tad ir tikai sabiedrības interesēs, lai tas tiktu izdarīts. Taču domāju, ka to var darīt arī bez visai ļodzīga juridiska " pieāķējuma" pie analizējamā jautājuma.



Par pašu sprieduma saturu: kādēļ tiesa lēma tā, kā lēma? ST secināja, ka likuma normas, ar kurām Saeima samazināja pensijas, neatbilda Satversmei divu iemeslu dēļ:

1) jo tika pārkāpts Satversmes 109.pants (tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumā), tā kā "likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu."

Iemesls, kādēļ Satversmes tiesa vērtēja likumdevēja "rūpīgumu": to prasa mūsdienu cilvēktiesības standarti. Gan ST, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesību tiesa, gan jebkura cita no politiķiem neatkarīga konstitucionāla tiesa mūsdienās, vērtējot cilvēktiesību ievērošanu, šādu pārbaudi veic.

Šī pārbaude ir daļa no vispārpieņemta cilvēktiesību ievērošanas kontroles testa, ko KATRĀ savā spriedumā izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Saskaņā ar mūsdienu cilvēktiesību standartiem, katru reizi, kad tiek ierobežotas cilvēktiesības, tiesām ir jāpārbauda, vai ierobežojums atbilst trim nosacījumiem (analīzei jānotiek secīgi - proti, tiesa pāriet uz nākamo analīzes punktu tikai tad, ja pārliecinās, ka ar iepriekšējo viss ir kārtībā):

(1) ierobežojumam jābūt ierakstītam likumā, lai cilvēki var par to uzzināt un lai ierobežojuma noteikšanā tiktu ievēroti kaut minimāli likumdevēja patvaļu ierobežojoši standarti. ST konstatēja, ka pensiju ierobežojums bija noteikts likumā un tādēļ ķērās pie nākamā kritērija.

(2) ierobežojumam ir jābūt leģitīmam (sabiedriski svarīgam) mērķim- piemēram, cilvēktiesības nedrīkst ierobežot ar argumentu "tādēļ, ka mums tā gribējās". ST pārliecinājās, ka pensiju lietā ierobežojumiem bija sabiedriski svarīgs mērķis un tādēļ ķērās pie nākamā kritērija.

(3) ierobežojumam jābūt samērīgam (cilvēktiesības nedrīkst ierobežot vairāk, nekā demokrātiskā sabiedrībā tas ir nepieciešams). Un samērīguma analīzē tiesai atkal nebija jāizdomā nekas jauns - vienīgi jāizmanto tie paši analīzes kritēriji, ko tā (un ECT) izmantojusi vienmēr:

1) jāsaprot, "vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai?" Proti, vai " sabiedriski svarīgais mērķis" patiešām ir sasniedzams, ierobežojot cilvēktiesības. Teorētiski var iedomāties situācijas, kad cildenu mērķu retorikas aizsegā tiek ierobežotas cilvēktiesības, bet mērķim un "līdzekļiem" nav savstarpēja sakara. ST secināja, ka ar pensiju samazināšanu budžeta problēmas var atrisināt.

2) Ja līdzekļi ir piemēroti, tad "vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem?"

Un, lūk, šeit arī atbilde uz jautājumu par to, kurā punktā Saeima " izkrita." Ja tā būtu spējusi pārliecinoši nodemonstrēt, ka cilvēktiesību ierobežošana bija labākais veids, kā iekļauties nepieciešamajās budžeta deficīta robežās, tad tā būtu šo pārbaudes kritēriju izturējusi.

Saeima ne tikai nespēja to pierādīt - tai nebija pierādījumu pat tam, ka tā būtu iespējamās alternatīvas (citu, mazāk konstitucionāli aizsargātu izmaksu samazināšana, nodokļu paaugstināšana u.tml.) kaut vai rūpīgi vērtējusi.

Valdība un Saeima vienkārši noignorēja SAVLAICĪGUS gan MK, gan Saeimas juristu brīdinājumus par to, ka tad, ja lieta nonāks tiesā, tā šajā kritērijā NEIZTURĒS KONSTITUCIONĀLO PĀRBAUDI, jo nebūs iespējams pierādīt, ka cilvēktiesību ierobežojums bijis galējais, nevis visērtāk administrējamais risinājums.

Es būtu ārkārtīgi vīlusies, ja ST līdz šādai atziņai nebūtu nonākusi. Tas, kā jūnijā, neilgi pēc vēlēšanām, tika pieņemti veco cilvēku dzīves ietekmējošie lēmumi, bija demokrātiskā valstī NEPIEŅEMAMI un augstākajā mērā beaztbildīgi. Ja parasti tik klusie valsts pārvaldes juristi dod nepārprotamus mājienus politiķiem par to, ka kāds lēmums pārkāps cilvēktiesības, tad no politiķiem nav daudz prasīts padomāt par šiem argumentiem, lai saprastu, vai tomēr nav iespējamas saudzīgākas alternatīvas un pārdomātāks risinājums. Tad, ja šāda cita risinājuma NAV, tad cilvēktiesību ierobežošana var būt attaisnojama. Pievienojos ST argumentācijai, ka rūpīga pārdomu procesa par to, vai pensiju samazināšanai ir vai nav labākas alternatīvas no valdības/Saeimas puses, nebija. Tā vietā notika dragāšana pāri tiesību standartiem "labākajās" Kalvīša valdības lēmumu pieņemšanas tradīcijās.

3) Ja citu, indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekļu NAV, tad "vai labums, ko iegūs sabiedrība [no cilvēktiesību ierobežošanas], ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu"? ST šo aspektu neanalizēja, jo cilvēktiesību ierobežojumu pārbaudes tests ir SECĪGS, proti, izkrītot vienā punktā, turpmākā analīze vairs nav nepieciešama.

Bet hipotētiski pieņemot, ka valdībai un Saeimai jūnijā būtu bijuši labi argumenti, kādēļ " nebija cita risinājuma", pēdējais ST analīzes punkts būtu mērķu un līdzekļu samērošana. Proti, vai mērķis (iekļaušanās vajadzīgajos budžeta deficīta parametros) attaisno līdzekļus (piemēram, pensiju samazināšanu strādājošajiem pensionāriem pa 70%)? Domāju, ka tad, ja ST rīcībā būtu labi pierādījumi tam, ka labāku alternatīvu tiešām nebija, tad valdība un Saeima šo kritēriju izturētu.


2) Otrs iemesls, kādēļ ST atzina Saeimas pieņemtās normas par antikonstitucionālām: pārkāpts Satversmes 1.pants (demokrātijas un no tā izrietošie tiesiskuma, samērīguma u.c. principi), jo "pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta pieeja, nav noteikta nedz atlīdzība par pensiju ieturējumu, nedz arī atbilstošs pārejas periods"

Šī secinājuma argumentācija kvalitātes ziņā ir redzami vājāka nekā iepriekšējā - pārāk daudz no tiem argumentācijas posmiem, kas būtu vajadzīgi sprieduma lasītājam, ir palikuši tiesnešu galvās, nevis ierakstīti sprieduma tekstā (ja vajag, varu šos iztrūkstošos posmus aprakstīt). Taču svarīgākās (un skaidrākās) tēzes šajā sprieduma daļā ir šīs:

(1) ST uzskatīja, ka ar pensiju samazinājumu vismaz daļai pensionāru vairs netiek nodrošināts pat minimālais sociālā nodrošinājuma apjoms. Teorētiski (ja nav cita risinājums) šāds samazinājums ir iespējams, taču tas tomēr prasa diferencētu pieeju, - proti, sociāli maznodrošinātākajiem pensionāriem jāsamazina MAZĀK nekā tiem, kuru ienākumi ir lielāki.

(2) Sasteigti grozot pensiju izmaksu kārtību, tika pārkāpta strādājošo pensionāru tiesiskā paļāvība - proti, visi valdības iepriekšējo mēnešu izteikumi liecināja, ka pensijas netiks mazinātas, bet tad pēkšņi tiek pieņemts likums, ar kuru pensiju izmaksas strādājošajiem pensionāriem tiek samazinātas par veseliem 70% divu nedēļu laikā. ST ļauj noprast, ka ja Saeima būtu pensionāriem iedevusi kaut nedaudz ilgāku pārejas laiku, lai viņi spētu šīm pārmaiņām piemēroties (kaut vai paspētu uzteiikt darba līgumu, nezaudējot nākamā mēneša pensiju), tad tādu pretenziju nebūtu.

[Pāriet uz otro ierakstu par plašākiem jautājumiem]

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Econ 09.01.2010 19:24
Man jau gan liekas, ka šādā veidā būs tikai viens saprātīgais variants - devalvācija, ST nav nekādu tiesību lemt par tādu lietu kā sociālā nodrošinājuma adekvātumu, jo to dara politiķi (riskējot ar sevis turpmāku neievēlēšanu). Bet runāt par "saprātīgu laika periodu" laikā, kad valstī ir viens no lielākajiem ekonomikas kritumiem pasaulē, kā arī valsts ir uz bankrota robežas (principā jau arī pašreiz), ir nepieciešami aizdevumi no pēdējās instances aizdevējiem, lai tas nenotiktu, arī nav visai gudri.

Interesanti tikai, ja šādā veidā arī izvilks (ja vēl papildus būs spriedumi par to, ka pabalstus nedrīkstēja samazināt) līdz vēlēšanām (iztērēs visu līdz 2013.gadam paredzēto ES fondu naudu utt.), kas notiks nākamajā dienā pēc vēlēšanām.

Principā pensiju samazināšanu var piesaistīt, piemēram, algu kritumam vai IKP kritumam (indeksēt ar kritumu). Realitāte gan ir tāda, ka kādā brīdī var iestāties situācija, ka vispār vairs nav ko izmaksāt, bez tam neviens nav izvērtējis, kāda bijusi šī sprieduma ietekme uz potenciālajiem ārvalstu investoriem - ir pavisam skaidri tas, ka investori vairīsies nākt valstī, kurā de facto nav iespējams samazināt sociālās drošības līmeņus, kā arī ST jebkurā mirklī var apšaubīt lēmumus, kas saistīti ar budžetu, jo tas nozīmē diezgan lielu nedrošību un neskaidrību uzņēmējdarbības vidē. Tādēļ jau arī normāli konstitucionālā tiesa par tādu lietu nemaz nedrīkstēja lemt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

es - drakons 05.01.2010 16:23
Ārprāc, un Jūs laikam tomēr esat jurists. Vai vismaz par tādu uzdodaties. Nu, vāks. "Procedūras neievērošana un alternatīvu trūkums patiesībā ir ķeršanās pie salmiņa." - come on. Pat nekomentēšu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GL--> Iveta Kažoka 04.01.2010 08:50
"Tiesnesis neskaita" nav tikai teorētiks pieņēmums :). Arī SP to apliecināja. Pieņemot lēmumu "atjaunot iepriekšējās pensijas" vai "neatjaunot" tiesnesis neskaitīja. Tas vadījās nevis no skaitļiem, bet principiem. Savukārt 2015. gads ir sprieduma izpildes kārtība, kas jau ir pakārtots galvenajam jautājumam. Šajā gadījumā sprieduma izpilde ir jānosaka tā, lai tā būtu reāli iespējama un taisnīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

drakons 04.01.2010 01:32
autorei
Piedod, bet atsaukties uz n-reizes lietotiem citātiem no ANO un ES atsauču bibliotēkas, kā arī uz jau iepriekš citos spriedumos nostiprinātiem prinicpiem nav liela māksla. Māksla ir ar pamatotiem argumentiem izdarīt pareizos secinājumus. Uzskatu, ka šoreiz tas nav izdarīts. Procedūras neievērošana un alternatīvu trūkums patiesībā ir ķeršanās pie salmiņa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mazgudrais autorei 02.01.2010 23:31
Attiecībā uz to, ka tieši " vieglā nauda" nodrošināja to, ka Baltijā vispār bija darba vietas, kur cilvēkiem strādāt un pelnīt, gribu iebilst, ka jebkurā gadījumā "vieglā nauda" būs smagi atpelnāma, un tieši tādēļ, ka nav tādas "vieglās naudas" principā. Ja nebūtu "viegla nauda", varbūt mēs nevis meršos braukātu, bet zirgu pajūgos, kā Transilvānijā joprojām, un nebūtu nevienam parādā. Bet te iedarbojas Jūsu pieminētais apstāklis, ka mūsdienu pasaulē rūpīga un smaga strādāšana nav cieņā, bet no tās neizbēgt, to var tikai atlikt vai uzkraut uz citu pleciem, "lielās un varenās nācijas" uzkrauj parādus trešas pasaules valstīm, bet vājās nācijas nākamajām paaudzēm.
Attiecībā uz Īrijas pārticību - nekustamā īpašuma borbulis bija jāfinansē, tāpat kā latvijā, tā kā, manuprāt, ir kļūda runāt par pārticību, kura rodas no burbuļa pūšanas, pārticība rodas no vērtību radīšanas, Īrijas gadījumā šīs vērtības tika radītas šaurā sektorā un pārlieku daudz. Varētu runāt arī par to pašu attiecībā uz latviju, bet latvijā faktiski nekādas reālas vērtības radītas netika, notika vienkārša īpašuma pārvērtēšana un spekulatīvi darījumi ar tiem. Ja reālā nauda, kas tika ieguldīta nekustamajos īpašumos, būtu izmantota jaunu īpašumu būvniecībām situācija būtu citāda, būtu vismaz reāla vērtība gandrīs tādā apjomā, cik naudas tika ieguldīts, bet tagad ir tikai niecīga reālā vērtība plus uzpūstā vērtība, kas faktiski ir zaudējumi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 02.01.2010 10:41
drakons,

Es, savukārt, turpinu uzskatīt, ka SALĪDZINĀJUMĀ AR ŠĪS PAŠAS TIESAS CITIEM SPRIEDUMIEM, šis ir labi argumentēts.

komentētājam " mazgudrais",
Rumānija un Bulgārija man nebija piemērs par nākamajām paaudzēm, bet gan par "dzīvi uz kredīta" principā. Jo Latvijas valsts un privātā sektora parādus jau nāksies maksāt nevis nākamajām paaudzēm, bet gan tām pašām, kas tos uzņēmās.

Ja par kredītiem un " nepelnīti augsto līmeni", tad - salīdzinot Baltijas valstis (kur tie bija brīvi pieejami, bet kur šobrīd ir pasaulē lielākais IKP kritums) ar Bulgāriju un Rumāniju (kur tie bija pieejami ievērojami mazākos apjoms, bet arī IKP kritums ir salīdzinoši mazāks), es patiēšām domāju, ka bija to vērts. Līdz ar salīdzinoši augstu pārticību ienāca arī augstāki (rietumnieciskāki) standarti citās jomās - Baltijā (īpaši Igaunijā) nelietderīgi iztērētu vai klaji nozagtu līdzekļu apjoms ir procentuāli daudz mazāks nekā tur.

Vispār jautājums, kas mūsdienu kapitālistiskajā sistēmā ir " pelnīts" un kas nē, ir ļoti sarežģīts visas sistēmas iracionalitātes dēļ. Par to Latvijā tiek maz runāts, bet Īrija pēdējās desmitgadēs bija tik pārticīga sabiedrība nekustamo īpašumu burbuļa dēļ. Lielbritānija un Islande - sataisot milzīgu spekulatīvu finanšu pakalpojumu sektoru, kas arī krīzes laikā aizbēga. Jebkurā gadījumā, iespējams, ka doma "ja nebūtu uz nebēdu taisīti parādi, bet ļaudis būtu rūpīgi strādājuši un pelnījuši" mūsdienu pasaulē nav nemaz tik pašsaprotama. Jo tieši " vieglā nauda" nodrošināja to, ka Baltijā vispār bija darba vietas, kur cilvēkiem strādāt un pelnīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

mazgudrais autorei 01.01.2010 21:13
Attie3cībā par to, ka latvija būtu līdzīga Rumānijai vai Bulgārijai, ja nebūtu nauda ieplūdusi, gribu teikt, ka tad attīstība būtu dabiskāka un attiecīgs līmenis tiktu sasniegts tad, kad tas būtu nopelnīts. Tagad it kā esam ko sasnieguši, bet jāmaksā būs nākamajām paaudzēm, un ne tikai par objektīvi sasniegto līmeni, bet arī par nelietderīgi un noziedzīgi izšķērdētajiem līdzekļiem. Jamēs pavaicātu nākamajam paaudzēm, vai viņi vēlas apmaksāt savu senču izšķērdību, nu nezinu vis, vai atbilde būtu apstiprinoša. Turklāt, ja nebūtu uz nebēdu taisīti parādi, bet ļaudis būtu rūpīgi strādājuši un pelnījuši, tad bērnubērniem būtu normāla valsts mantojumā; mēs, protams, dzīvotu ne gluži tā, kā gribētos, bet mazbērniem būtu "tīri papīri". Tagad mēs savu nepelnīto dzīves līmeni liekam apmaksāt mazbērniem un varbūt mazbērnu mazbērniem, bet tas, manuprāt, ir ļoti negodīgi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

drakons 01.01.2010 04:19
Es esmu izlasījis visus Satversmes tiesas spriedumus no tās izveides līdz 2004.gadam, kā arī spriedumu robežlīguma jautājumos. Pagājušo nedēļu izlasīju spriedumu pensiju lietā. Pilnībā nepiekrītu autorei, ka šis ir ļoti labi pamatots spriedums. Spriedums ir pretrunīgs un argumentācija tam ir pievilkta. Patiesībā ir četri galvenie secinājumi sprieduma sakarā.

1.Pensijas samazināt drīkst un tas ir leģitīms pasākums.
Valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma. Tomēr neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī likumdevējam ir saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības.

2. Netika ievērota nepieciešamā procedūra.
Ministru kabineta uzņemtās starptautiskās saistības pašas par sevi nevar kalpot par argumentu Satversmes 109. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai.

3. Nav vērtētas citas alternatīvas.
Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam.

4. Nebija paredzēts pārejas periods.
Tā kā pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta pieeja, nav noteikta nedz atlīdzība par pensiju ieturējumu, nedz arī atbilstošs pārejas periods, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantam.

Par pašu spriedumu te nav ko daudz analizēt, tajā ir ļoti daudz atsauču un citiem ST spriedumiem, ANO un ECT dokumentiem. Kā vienmēr. Galvenā lieta, ko likumdevējs var no tā visa secināt, ka pensiju samazinājums iespējams arī nākontē, tam jābūt ar pārejas periodu un jāievēro saprātīgs termiņš diskusijai un alternatīvu izvērtēšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 31.12.2009 14:38
Kalvim,

Es piekrītu, ka, protams, ir jādomā par savas rīcības ilgtermiņa sekām. Taču nedomāju, ka (ārpus vides jautājumiem) par ekonomiskiem/sociāliem lēmumiem ir iespējams droši prognozēt to, kā tie atsauksies uz nākamajām paaudzēm.

Attiecībā uz valsts parādu tā ir tā pati slavenā keinsiānisma versus fiskālā konservatīvisma debate, kurai, skatoties uz dažādu valstu likteņiem, skaidra uzvarētāja nav. Piemēram, Japānā šobrīd valsts parāds ir 200% no IKP. Vai no tā cietīs nākamās paaudzes? Es nesteigtos to apgalvot: jo tad ir jāiedomājas, kā šīs nākamās paudzes dzīvotu apstākļos, ja šo " nenopelnīto tēriņu" nebūtu bijis. Piemēram, vai šīs paaudzes būtu ieguvušas konkurētspējīgu izglītību (lai konkurētu ar citu sabiedrību pārstāvjiem)? Vai tām bez šiem iepriekšējo paaudžu parādiem būtu bijusi iespēja iegūt kvalitatīvu infrastruktūru/dzīves vidi/veselības aizsardzības sistēmu? Dažreiz mēģinu domāt par to, kā būtu izskatījusies Latvija, ja šeit " lētā nauda" no zviedru naudām nebūtu ienākusi: man LABĀKAJĀ gadījumā sanāk kaut kas līdzīgs Bulgārijai vai Rumānijai. Protams, tā " cena" ir privātā sektora parādi. Bet vai šodienas bērni no tā ir vairāk zaudējuši vai ieguvuši? Es nezinu.

Par augstākiem nodokļiem pamudinājumiem valsts pamešanai: atkal, to ir grūti (varbūt neiespējami) aplēst. Kurā gadījumā Latviju dzīvos mazāk cilvēku: 1) tad, ja nākotnē tiks celti nodokļi? 2) tad, ja šeit jau šodien nebūs normāla sociālās aizsardzības tīkla, kas liks bez darba palikušajiem cilvēkiem ar visiem jau dzimušajiem un nedzimušajiem bērniem meklēt darbu citās valstīs? Vai kas šiem pašiem cilvēkiem liks meklēt darbu ārpus Latvijas, lai veumā uzturētu savus vecākus/vecvecākus, jo par pensijām nebūs iespējams iztikt?

Tādēļ es neesmu pārliecināta, ka šis ST spriedums ir par sliktu nākamajām paaudzēm. Vismaz līdz brīdim, kamēr nav skaidras atbidles uz jautājumā: Kurā sabiedrībā nākamās paaudzes izvēlētos dzīvot? 1) tur, kur nelieli nodokļi, bet nav drošības (slimajiem/vecajiem/bez darba palikušajiem dzīvot ir riskanti) vai 2) tur, kur nodokļi ir augstāki, bet arī sociālie riski mazāki?



GL,

Teorētiski piekrītu, bet reālajā dzīvē, protams, ka skaita. Kāds cits izskaidrojums varētu būtu termiņam 2015? :)


reality,

Paldies par citātu! Piekrītu diagnozei, bet nezinu, vai skaidra, vienota virziena neesamība ir problēma. Skatoties uz cilvēces vēsturi, diemžēl man ir visai maz ilūziju, ka kādreiz visi ieraudzīsim vienu un to pašu "gala mērķi" un turp mērķtiecīgi virzīsimies. Tās dažas reizes, kad cilvēces vēsturē līderi nav šaubījušies par to, kur virzīties (totalitārās idejas), ir beigušās ar katastrofām.
Lai gan, no otras puses, cilvēces kopīga virzība uz humānu, līdzjūtīgu un uz cilvēka spēju attīstību orientētu sabiedrību personiski man šķistu ļoti labs virziens :)


Mahrim,
Spriedums bija pieejams Internetā jau preses konferences laikā; links uz to bija arī preses relīzē. Ozoliņa rakstā atrodamie citāti no sprieduma ļauj pieņemt, ka spriedums vismaz daļēji ir lasīts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aivars V. 31.12.2009 14:17
Latviešiem nav protestantu ētikas.Mēs arī nekādi neesam to mēģinājuši pielāgot savām īpatnībām,jo nav īsti zināms vai PĒ var pastāvēt bez ticības
Dievam.Igauņi ir īpašā stāvoklī,jo var sarunāties ar somiem bez tulka un tāpēc viņi nemaz īsi nav bijuši padomju informatīvajā telpā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mahris 31.12.2009 04:09
Paldies par plašo analīzi. Bet akmentiņi citos dārziņos apšaubāmi.
Tik svarīgā lietā medijiem jāreaģē operatīvi, izmantojot to informāciju, kas pieejama. Un pieejama pirmās divas dienas bija tikai lemjošā daļa un Kūtra preses konference.
Ozoliņa raksta publicēšanas stunda šai ziņā uz robežas. Bet saturs liek domāt, ka tas rakstīts pirms pilna sprieduma publiskošanas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis => Reality 31.12.2009 02:19
Mēs te it kā par pensijām runājam, vai ne? ;))

>>>> Ir cita daudz lielāka problēma, kas 4. maija republikā ir acīmredzama, bet ko daudzi intelektuāļi veikli cenšas ignorēt/apiet - CILVĒKS vairs nav galvenā vērtība valstī. Valsts var sabrukt/bankrotēt, bet tā nav katastrofa - ja vien šīs valsts IDEJAS nesēji vēl ir dzīvi un elpo savas dzimtenes gaisu.
=====
Maksims Gorkijs lugā "Dibenā" (1902) rakstīja "Человек - это звучит гордо". Staļins kādus 30 gadus vēlāk - "Кадры решают все". Protams, šo laikmetu raksturoja agrāk nepieredzētas cietsirdīgas masu slepkavības gaišākas nākotnes vārdā. Abstraktais cilvēks kļūst ļoti svarīgs totalitārajā un posttotalitārajā sabiedrībā (kad Gorkija "dibena" varoņi masveidā ienāca politiskajā apritē - un uzbūvēja komunismu un nacismu).

Toties viduslaikos cilvēks kā tāds nebija galvenā valsts vērtība. Dievs bija absolūta vērtība; un dažos gadījumos - Dieva svaidīts monarhs. Arī senās pasaules grieķu civilizācijā bija līdzīgi - Grieķu vērtējums cilvēkam izpaužas drīzāk ar Platona vārdiem: 'Dievs taču mums daudz vairāk ir lietu mērs nekā kāds cilvēks.' (Platons: "Faidrs", sk. arī "Dzīres/Simpozijs") Tas vispār atbilst grieķu domāšanai, ka tad, kad ir runa par cilvēku, prātā gandrīz vienmēr ir pretstats dievišķajam, tādējādi, ka cilvēciskais 6. - 4. gadsimtu grieķiem nozīmē to, ka tikai cilvēciskais, tātad ne dievišķais. Delfu orākula spriedumos allaž atskan tā pati doma: Cilvēk, iepazīsti pats sevi. Iepazīsti, ka tu esi tikai cilvēks. Atzīsti robežas, ko tu nedrīksti pārkāpt un turies tajās... (šis vērtējums pārstāstīts no vācu avota: Ernst Langlotz: Antike Klassik. Frankfurt: Freies deutsches Hochstift. 1956)

Par humānisma šūpuli biežāk uzskata Seno Grieķiju (kur attieksme pret cilvēku bija kritiska), nevis Staļina režīmu (kur "cilvēks - tas skan lepni"). Es negribu, lai varas elite cilvēka kā galvenās vērtības vārdā liekuļotu un darītu visādas nekrietnības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 31.12.2009 01:04
Plašākām pārdomām(arī par mūsu valstī izveidoto sistēmu):
''Александр ЗИНОВЬЕВ :’’Дело в том, что тот социальный феномен, который складывается сейчас в России, есть имитационная форма. Имитация - это подделка, неподлинность, создание видимости. Это очень важно различать. Здесь всевроде бы похоже на реалии - и государственная система, и экономика, икультура, все похоже на что-то настоящее. Но на самом деле это
имитационные формы. Они неустойчивы и ненадежны. Это внешние формы,
внутренне они совершенно пустые, они не наполнены некой социальной
сущностью, которая образует устойчивую жизнь социального организма. В
сегодняшней России нет сущностного стержня, центра, ядра. (..)
То, что получилось в результате, как бы повисло вне времени, вне
социального времени. Вот я слежу за тем, что делается сегодня в России
- за культурой, литературой, кино, за политическими акциями,
экономическими, - и создается, представьте, такое впечатление, что тут
живут какие-то лунатики, люди, которые не отдают себе отчета в том,
что они делают. Они как будто вслепую тыкаются, совершают какие-то
операции - или по подсказке, или по привычке, или каким-то иным
образом, но за этим сущностного ничего не стоит. За этим не стоит
самое главное - историческая перспектива. Нет уверенности, никто ни в
чем не уверен! Даже сами ведущие "реформаторы".
Я вот смотрю, как они выступают, и для специалиста сразу это
становится ясным: у них ни у кого нет уверенности, они не знают, куда
идет дело, почему и зачем. У них есть желание, и они свои желания
выдают за целевую, смысловую основу социальной эволюции. Им кажется,
что это есть. Вот хочется кому-то, чтобы происходило возрождение
некое, и они считают что это есть в реальности. Но в реальности-то
этого нет! И в глубине души никто в это не верит. Потому и такое
хроническое состояние ненадежности. То есть нестабильность бытия стала
стабильной. Такая вот сложилась парадоксальная ситуация.(..)’’
16.09.97 НЕОБХОДИМОСТЬ СОПРОТИВЛЕНИЯ
Философ, социолог, писатель Александр ЗИНОВЬЕВ в беседе с Виктором КОЖЕМЯКО ( iz grāmatas: Моя революция ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 31.12.2009 00:59
Kalvis:''Sliktākajā gadījumā mūsu valsts var sabrukt maksātnespējas rezultātā.'' - TO vai 'sabruks' vai 'nesabruks' jau vairs neizlemj ne Jēkaba ielas namā, ne Ministru padomē. Ir cita daudz lielāka problēma, kas 4. maija republikā ir acīmredzama, bet ko daudzi intelektuāļi veikli cenšas ignorēt/apiet - CILVĒKS vairs nav galvenā vērtība valstī. Valsts var sabrukt/bankrotēt, bet tā nav katastrofa - ja vien šīs valsts IDEJAS nesēji vēl ir dzīvi un elpo savas dzimtenes gaisu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Clash>GL 30.12.2009 13:21
Tieši tā, tad jau arī kompensējot nepamatoti notiesātajiem radīto kaitējumu tiesai būtu jāvadās no pricnipa, cik tāds spriedums valstij izmaksās. Tāpat, kad ES tiesa uzliek maksāt valstij soda naudu, tad Ozoliņiem pretenzijas pret tiesu nerodas, bet pret varas pārstāvjiem, kas līdz šādam iznākumam lietu noveduši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GL 30.12.2009 13:01
Vienīgais ko vēlos piebilst, ka "tiesnesis neskaita". Tiesnesis vadās pēc tiesikuma un taisnīguma, bet nevis no tā, cik tas kādam varētu izmaksāt. Ja šis ST spriedums valstij izmasāja 100-200 milj. latu, tad tas vēl ir maz. Eiropas Kopienas tiesas (tagad - ES tiesas) spriedumi dažai labai ES dalībvalstij ir izmaksājuši miljardus euro. Nav ko "dusmoties" un pārmest ST. Likumdevējam un izpildvarai jārīkojas kā demokrātiskā un tiesiskā valstī pienākas. Tad arī nebūs lieku galvassāpju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis Ivetai 30.12.2009 10:01
>>> (Citāts no 2.bloga ieraksta): Ja ekonomisko konservatīvismu neatsver sociāldemokrātiski argumenti, tad sekas ir tāds, ka individuāla cilvēka liktenis tiek upurēts nākotnes ekonomiskās izaugsmes vārdā (un otrādi: ja sociāldemokrātisko domāšanu nelīdzsvaro konservatīvisms, tad nākotnes ekonomiskā izaugsme tiek upurēta šodienas cilvēka ērtībām, tādēļ ir tik svarīgs līdzsvars starp abām domāšanas paradigmām). Proti, pat uz sociāli neaizsargātajām grupām tiek piemērots tas pats "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās" princips, kas savās konkrētajās izpausmēs parādīsies kā pensionāra vai invalīda atstāšana bez iztikas minimuma vai operācijas atteikšana tiem cilvēkiem, kas nespēj to apmaksāt no privātiem līdzekļiem. Un viss ar "cildeno" aizbildinājumu, ka nav jau citas izvēles (un nodokļu paaugstināšana tāda taču pēc definīcijas nav), - bet galvenais ir pacietība un vēlreiz pacietība, jo vēlāk (noklusēti: tiem, kas izdzīvos), noteikti klāsies labāk.
=========
Protams, paaudžu solidaritātes pensiju izmaksāšanas "taisnīguma" pamatošanai nepietiek ar vienkāršu tirgus modeli. Ar to pensijas atšķiras no daudzām citām naudas transakcijām.

Ir tomēr bieži skatīts modelis - John Rawls "original position" (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Original_position ). Tur par nosacīti "taisnīgām" konkrētās sabiedrības kontekstā uzskata tikai tādas nevienlīdzības izpausmes, kuras rada iespējami labāku galaiznākumu vismazāk priviliģētākajai un vistrūcīgākajai sabiedrības daļai (maximin'a likums). Jeb, citiem vārdiem sakot, labas konstitucionālās normas ir tādas, kuras varētu aizstāvēt cilvēki "aiz neziņas plīvura" (behind a veil of ignorance) - kuri, piemēram, nezinātu, vai viņiem Latvijas sabiedrībā būs kapitālistu, vai tomēr - pensionāru loma. Cilvēki, kuri savu faktisko sociālo stāvokli uz brīdi "aizmirst", lai izveidotu kārtību, kas būtu iespējami laba visiem - arī tiem, kuriem iet vissliktāk.

Ir viena sabiedrības daļa, kura bieži tiek ignorēta visur tur, kur šo Džona Roulza "sākotnējās pozīcijas" modeli pielieto - tie ir pašreizējās sabiedrības bērni un arī vēl nedzimušās paaudzes. Neviena konstitucionāla norma (un arī praktisks lēmums par pensijām utml.) nedrīkstētu būt tāda, kura šos cilvēkus nostādītu neizdevīgākajā un neapskaužamākajā situācijā. Ņemot vērā to, ka ir ievērojami pieaudzis Latvijas ārējais parāds - var gadīties, ka tieši nākotnes darbaspējīgie Latvijas iedzīvotāji samaksās lauvas tiesu par to, ko mēs šobrīd notērējam. Mūsu nepārdomātiem lēmumiem par valsts budžetu (un arī sociālo budžetu) būs ievērojamas negribētās sekas - gadu desmitiem ilgstoši procentu maksājumi - "negatīvs mantojums", ko atstāsim saviem bērniem, kas arī naudas izteiksmē varētu būt lielāks nekā tās summas par kurām nesen tika samazinātas pensijas. (Līdzīgi spriedumi ar Džona Roulza "original position" modeli ļautu secināt arī, ka slavējama vēlme ievērot vājāko/nenodrošinātāko iedzīvotāju grupu cilvēktiesības nedod taisnīgu pamatojumu valsts varai nekontrolēti piesārņot dabu vai izsaimniekot dabas resursus, kuri būs vajadzīgi nākamajām paaudzēm. Bet šinī gadījumā par to nav runa.) Es nezinu, vai nākamo paaudžu interešu ņemšana vērā (protams, ne jau retoriski - bet tur, kur to var daudzmaz precīzi uzskaitīt) būtu konservatīva vai sociāldemokrātiska politika - ņemot vērā Ivetas sniegto pretnostatījumu. Bet visādā ziņā - tā būtu taisnīga politika.

Protams, var gadīties, ka Latvijas ārējais parāds nav īpaši satraucošs apstāklis. Bet pavisam to ignorēt nevajadzētu. Jo tieši SVF aizdevuma atmaksai nepieciešamie augstie nodokļi nākotnē (kā arī demogrāfisku tendenču dēļ arvien sarūkošs sociālais budžets) var kļūt par pamudinājumu nākotnes Latvijas darbaspējīgajiem iedzīvotājiem pamest valsti. Sliktākajā gadījumā mūsu valsts var sabrukt maksātnespējas rezultātā.

Domāju, ka līdzīgi apsvērumi varētu būt A.Ozoliņa u.c. komentētāju intuitīvās "taisnīguma" sajūtas pamatā: Lai sāktu dalīt naudu, tā vispirms ir jānopelna.

Piebildīšu arī, ka man patika skaidri un saprotami uzrakstītais Ivetas Kažokas komentārs par Satversmes Tiesas spriedumu un kādēļ tas ir pamatots. Tomēr rūpes par nākamo paaudzi ("tiem, kuri izdzīvos") - tā nav tikai konservatīvas politikas pazīme, bet vispārcilvēcīga lieta.

Saistītie raksti
Citi autora darbi