Raksts

1.daļa. Daudz kritizētais pensiju spriedums: kas tur patiesībā rakstīts?


Datums:
30. decembris, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Kopš Satversmes tiesas sprieduma pensiju samazināšanas lietā ir pagājušas jau 9 dienas.

Katrā no šīm dienām es vēlējos uzrakstīt savas pārdomas par šo spriedumu un – it sevišķi – tā atspoguļojumu medijos un citur publiskajā telpā (tviterī, blogos, utt.). Un katrā dienu izlēmu to atlikt, jo jutu, ka joprojām esmu emocionāla “afekta stāvoklī”. Kas nozīmē, ka riskēju sarunāt daudz ne līdz galam pārdomātu lietu ļoti augstos toņos.

Šajā blogā tūlītēju impresiju vairs nebūs. Ja kādam nepārdomāti emocionāli izvirdumi manā izpildījumā joprojām šķiet interesanti, laipni lūdzu sekot twitter.com (pārdomātie joprojām būs atrodami šeit pat)! 🙂

Šis ieraksts būs veltīts diviem savstarpēji saistītiem, bet nodalāmiem jautājumu blokiem:

I Manas pārdomas par ST 21.decembra spriedumu;

II Plašāka apcere par konstitucionālo justīciju, tiesneša sabiedrisko lomu, ekonomisku lēmumu juridisku izvērtēšanu u.tml. (reaģējot lielākoties uz Aivara Ozoliņa komentāru portālā Cita Diena, bet arī Vjačeslava Dombrovska vakardienas bloga ierakstu un komentāriem tviterī).

Tā kā jūtu, ka teksts būs garš, tad arī to organizēšu divās sadaļās. Ja kādam, piemēram, neinteresē, kādēļ man šķiet, ka 21.decembra spriedums ir salīdzinoši labs, kvalitatīvs un taisnīgs, tad neko daudz saturiski nezaudēsit, uzreiz pārlecot uz otro sadaļu, kas ir ērtībai ievietota citā bloga sadaļā.

– – – – – – – – – – – – – – – – – –

I

ST 21. decembra spriedums: kas tur rakstīts?

Savas pārdomas sākšu ar diviem lūgumiem visiem, kam interesē ST spriedums pensiju lietā, bet kas to nav lasījuši:

1) Lūdzu,izlasiet! Nepaļaujieties uz mediju atspoguļojumu – tas jau tradicionāli attiecībā uz juridiskiem jautājumiem ir paviršs un pat maldinošs (ar retiem izņēmumiem). Jums ļoti paveiksies, ja iegūsiet pareizu izpratni par tiesas sprieduma motivāciju no tā atspoguļojuma medijos. Patiesībā veiksmei būtu jābūt tik lielai, ka es uz to nepaļautos.

2) Nešaubieties par savu saprātu! Ja izlasījāt spriedumu un nesaprotat, kādēļ kāds žurnālists/komentētājs tā esenci saredz tēzē “konstitucionālā tiesa aizliedz samazināt pensijas” vai solidaritātes principos, tad tieši jums viss ir kārtībā ar teksta uztveri.

Es ST spriedumu izlasīju vairākas reizes. Manā izpratnē tas ir viens no salīdzinoši rūpīgāk pamatotajiem spriedumiem visā šīs tiesas pastāvēšanas laikā. Esmu lasījusi gandrīz visus ST spriedumos, tādēļ jūtos droši, to apgalvojot.

Sprieduma lasītājs var no teksta saprast tiesas domu gaitu (juridiskās analīzes secību), turklāt tiesa arī īpaši, ar atsaucēm uz konkrētiem, pārbaudāmiem avotiem, argumentē, kādēļ tā izvēlas analizēt vienu vai otru jautājumu. Tajā ir salīdzinoši maz “lirikas” – pārspriedumu par tādiem jautājumiem, kas nav svarīgi lietas kontekstā. Spriedumā gandrīz nav “samākslotu/sashēmotu” juridisku konstrukciju. Maz selektīvi atlasītu avotu/argumentu, kuru vienīgā funkcija ir apstiprināt tiesas viedokli, vienlaicīgi “notušējot” alternatīvos viedokļus/skatījumus. Un vismaz man ir grūti iedomāties kādu šīs lietas aspektu, kas būtu bijis jāanalizē, bet kas netika izdarīts, – vienīgais nepiekrītu, ka varēja tikt brīvi “sapludināt” tos lietas aspektus, kas attiecas uz strādājošajiem un nestrādājošajiem pensionāriem, jo starp šīm grupām ir tomēr tiesiski nozīmīgas atšķirības.

Tas nenozīmē, ka spriedums ir perfekts: līdzīgi kā citos ST spriedumos, arī šajā spriedumā ir dažas ne līdz galam “izvilktas”/izskaidrotas, bet svarīgas tēzes, kas traucē saprast tiesas domu gaitu. 31.2 tēzes argumentācija nav intregrēta ar skaidri pārējo sprieduma tekstu (secinājumi palika “gaisā karājoties” – neatbild uz punkta sākumā uzstādīto problēmu/ jautājumu). Tik svarīgā 32.tēze varēja būt daudz skaidrāk un pamatīgāk argumentēta. Spriedumā ir arī vismaz viena atkāpe uz tāda aspekta analīzi – par MK tiesībām slēgt līgumu ar SVF, – kas, strikti ņemot, nebija vajadzīga izšķiramās lietas kontekstā. Manā izpratnē ober dictum ir normāla lieta konstitucionālajā justīcijā – ja tiesa uzskata, ka kāds jautājums ir pietiekami svarīgs, lai par to izteiktos, tad ir tikai sabiedrības interesēs, lai tas tiktu izdarīts. Taču domāju, ka to var darīt arī bez visai ļodzīga juridiska ” pieāķējuma” pie analizējamā jautājuma.

Par pašu sprieduma saturu: kādēļ tiesa lēma tā, kā lēma? ST secināja, ka likuma normas, ar kurām Saeima samazināja pensijas, neatbilda Satversmei divu iemeslu dēļ:

1) jo tika pārkāpts Satversmes 109.pants (tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecumā), tā kā “likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un nav paredzējis saudzējošāku risinājumu.

Iemesls, kādēļ Satversmes tiesa vērtēja likumdevēja “rūpīgumu”: to prasa mūsdienu cilvēktiesības standarti. Gan ST, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesību tiesa, gan jebkura cita no politiķiem neatkarīga konstitucionāla tiesa mūsdienās, vērtējot cilvēktiesību ievērošanu, šādu pārbaudi veic.

Šī pārbaude ir daļa no vispārpieņemta cilvēktiesību ievērošanas kontroles testa, ko KATRĀ savā spriedumā izmanto Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Saskaņā ar mūsdienu cilvēktiesību standartiem, katru reizi, kad tiek ierobežotas cilvēktiesības, tiesām ir jāpārbauda, vai ierobežojums atbilst trim nosacījumiem (analīzei jānotiek secīgi – proti, tiesa pāriet uz nākamo analīzes punktu tikai tad, ja pārliecinās, ka ar iepriekšējo viss ir kārtībā):

(1) ierobežojumam jābūt ierakstītam likumā, lai cilvēki var par to uzzināt un lai ierobežojuma noteikšanā tiktu ievēroti kaut minimāli likumdevēja patvaļu ierobežojoši standarti. ST konstatēja, ka pensiju ierobežojums bija noteikts likumā un tādēļ ķērās pie nākamā kritērija.

(2) ierobežojumam ir jābūt leģitīmam (sabiedriski svarīgam) mērķim- piemēram, cilvēktiesības nedrīkst ierobežot ar argumentu “tādēļ, ka mums tā gribējās”. ST pārliecinājās, ka pensiju lietā ierobežojumiem bija sabiedriski svarīgs mērķis un tādēļ ķērās pie nākamā kritērija.

(3) ierobežojumam jābūt samērīgam (cilvēktiesības nedrīkst ierobežot vairāk, nekā demokrātiskā sabiedrībā tas ir nepieciešams). Un samērīguma analīzē tiesai atkal nebija jāizdomā nekas jauns – vienīgi jāizmanto tie paši analīzes kritēriji, ko tā (un ECT) izmantojusi vienmēr:

1) jāsaprot, “vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai?” Proti, vai ” sabiedriski svarīgais mērķis” patiešām ir sasniedzams, ierobežojot cilvēktiesības. Teorētiski var iedomāties situācijas, kad cildenu mērķu retorikas aizsegā tiek ierobežotas cilvēktiesības, bet mērķim un “līdzekļiem” nav savstarpēja sakara. ST secināja, ka ar pensiju samazināšanu budžeta problēmas var atrisināt.

2) Ja līdzekļi ir piemēroti, tad “vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem?”

Un, lūk, šeit arī atbilde uz jautājumu par to, kurā punktā Saeima ” izkrita.” Ja tā būtu spējusi pārliecinoši nodemonstrēt, ka cilvēktiesību ierobežošana bija labākais veids, kā iekļauties nepieciešamajās budžeta deficīta robežās, tad tā būtu šo pārbaudes kritēriju izturējusi.

Saeima ne tikai nespēja to pierādīt – tai nebija pierādījumu pat tam, ka tā būtu iespējamās alternatīvas (citu, mazāk konstitucionāli aizsargātu izmaksu samazināšana, nodokļu paaugstināšana u.tml.) kaut vai rūpīgi vērtējusi.

Valdība un Saeima vienkārši noignorēja SAVLAICĪGUS gan MK, gan Saeimas juristu brīdinājumus par to, ka tad, ja lieta nonāks tiesā, tā šajā kritērijā NEIZTURĒS KONSTITUCIONĀLO PĀRBAUDI, jo nebūs iespējams pierādīt, ka cilvēktiesību ierobežojums bijis galējais, nevis visērtāk administrējamais risinājums.

Es būtu ārkārtīgi vīlusies, ja ST līdz šādai atziņai nebūtu nonākusi. Tas, kā jūnijā, neilgi pēc vēlēšanām, tika pieņemti veco cilvēku dzīves ietekmējošie lēmumi, bija demokrātiskā valstī NEPIEŅEMAMI un augstākajā mērā beaztbildīgi. Ja parasti tik klusie valsts pārvaldes juristi dod nepārprotamus mājienus politiķiem par to, ka kāds lēmums pārkāps cilvēktiesības, tad no politiķiem nav daudz prasīts padomāt par šiem argumentiem, lai saprastu, vai tomēr nav iespējamas saudzīgākas alternatīvas un pārdomātāks risinājums. Tad, ja šāda cita risinājuma NAV, tad cilvēktiesību ierobežošana var būt attaisnojama. Pievienojos ST argumentācijai, ka rūpīga pārdomu procesa par to, vai pensiju samazināšanai ir vai nav labākas alternatīvas no valdības/Saeimas puses, nebija. Tā vietā notika dragāšana pāri tiesību standartiem “labākajās” Kalvīša valdības lēmumu pieņemšanas tradīcijās.

3) Ja citu, indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekļu NAV, tad “vai labums, ko iegūs sabiedrība [no cilvēktiesību ierobežošanas], ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu”? ST šo aspektu neanalizēja, jo cilvēktiesību ierobežojumu pārbaudes tests ir SECĪGS, proti, izkrītot vienā punktā, turpmākā analīze vairs nav nepieciešama.

Bet hipotētiski pieņemot, ka valdībai un Saeimai jūnijā būtu bijuši labi argumenti, kādēļ ” nebija cita risinājuma”, pēdējais ST analīzes punkts būtu mērķu un līdzekļu samērošana. Proti, vai mērķis (iekļaušanās vajadzīgajos budžeta deficīta parametros) attaisno līdzekļus (piemēram, pensiju samazināšanu strādājošajiem pensionāriem pa 70%)? Domāju, ka tad, ja ST rīcībā būtu labi pierādījumi tam, ka labāku alternatīvu tiešām nebija, tad valdība un Saeima šo kritēriju izturētu.

2) Otrs iemesls, kādēļ ST atzina Saeimas pieņemtās normas par antikonstitucionālām: pārkāpts Satversmes 1.pants (demokrātijas un no tā izrietošie tiesiskuma, samērīguma u.c. principi), jo “pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta pieeja, nav noteikta nedz atlīdzība par pensiju ieturējumu, nedz arī atbilstošs pārejas periods”

Šī secinājuma argumentācija kvalitātes ziņā ir redzami vājāka nekā iepriekšējā – pārāk daudz no tiem argumentācijas posmiem, kas būtu vajadzīgi sprieduma lasītājam, ir palikuši tiesnešu galvās, nevis ierakstīti sprieduma tekstā (ja vajag, varu šos iztrūkstošos posmus aprakstīt). Taču svarīgākās (un skaidrākās) tēzes šajā sprieduma daļā ir šīs:

(1) ST uzskatīja, ka ar pensiju samazinājumu vismaz daļai pensionāru vairs netiek nodrošināts pat minimālais sociālā nodrošinājuma apjoms. Teorētiski (ja nav cita risinājums) šāds samazinājums ir iespējams, taču tas tomēr prasa diferencētu pieeju, – proti, sociāli maznodrošinātākajiem pensionāriem jāsamazina MAZĀK nekā tiem, kuru ienākumi ir lielāki.

(2) Sasteigti grozot pensiju izmaksu kārtību, tika pārkāpta strādājošo pensionāru tiesiskā paļāvība – proti, visi valdības iepriekšējo mēnešu izteikumi liecināja, ka pensijas netiks mazinātas, bet tad pēkšņi tiek pieņemts likums, ar kuru pensiju izmaksas strādājošajiem pensionāriem tiek samazinātas par veseliem 70% divu nedēļu laikā. ST ļauj noprast, ka ja Saeima būtu pensionāriem iedevusi kaut nedaudz ilgāku pārejas laiku, lai viņi spētu šīm pārmaiņām piemēroties (kaut vai paspētu uzteiikt darba līgumu, nezaudējot nākamā mēneša pensiju), tad tādu pretenziju nebūtu.

[Pāriet uz otro ierakstu par plašākiem jautājumiem]


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!