Atslēgvārdi:

1:0 Eiropas parlamenta labā

Varbūt tas ir pārāk banāli teikts, ka demokrātija uzvarēja pār birokrātiju, taču savā ziņā ar Eiropas Komisijas apspriešanu tā šoreiz ir noticis.

Iesaki citiem:

Intervija ar Dr. iur Petru Cainhoferi (Petra Zeinhofer), Eiropas institūta Vīnē pētniecības asistenti.


Šī ir pirmā reize, kad Eiropas Komisija nesāk strādāt paredzētajā termiņā, jo pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē Eiropas Parlaments (EP) piespiedis komisijas prezidentu izdarīt izmaiņas savā komandā. Par ko šis gadījums liecina?

Šī ir cīņa par varu starp EP un komisiju. EP bieži tiek ironiski saukts par tīģeri, kas neuzbrūk, taču pirmo reizi tas patiesi uzbruka! Ir bijuši citi gadījumi, kad EP nebija apmierināts ar rezultātu, taču tik un tā to apstiprināja, piemēram, gadījumā ar Nicas līgumu. Tāpēc šī ir parlamenta uzvara un iespējams, arī uzvara Eiropas demokrātijai. Varbūt tas ir pārāk banāli teikts, ka demokrātija uzvarēja pār birokrātiju, taču savā ziņā tā šoreiz ir noticis.

Šis gadījums arī liecina, ka institucionālais līdzsvars tiešām strādā – ka nav viena vienīgā nozīmīgā institūcija un citas tikai klana galvas par tās lēmumiem. Te gan jāpiebilst, ka komisāru nominēšana, atsaucoties uz līgumiem, ir nacionālo valdību uzdevums.


Vai tas nozīmē, ka EP šajā gadījumā ierobežojis dalībvalstu pilnvaras izvirzīt savus kandidātus, jo dažas personas, kuras premjeri uzskatīja par spožākajiem prātiem darbam komisijā, netika apstiprināti?

Politikā ne vienmēr runa ir par spožākajiem prātiem. Mums jābūt reālistiem! Komisija ir politiķu kopums – viņiem nav jābūt ekspertiem konkrētajā laukā, jo pastāv ģenerāldirektori, kas ir speciālisti. Šā iemesla dēļ daži cilvēki Briselē pat apgalvo, ka daudz svarīgāk ir kļūt par ģenerāldirektorāta vadītāju, nevis komisāru. Komisārs ir cilvēks, kas pārdod politiku, ierosinājumus un to rezultātus, tāpēc mums ir nepieciešami “šovmeņi”. Tā arī bija galvenā problēma ar Prodi, jo viņš nevarēja tekoši runāt angļu un franču valodās; viņam arī nebija šarma, kas nepieciešams šādā darbā.

Runājot par kompetenci, protams, ja kandidāts nezin neko par lauku, kurā plānots darboties, piemēram, kā Ungārijas komisārs par enerģētiku, tā ir problēma. Taču premjerministru izvēle par labu vienam vai otram kandidātam ir tīri politiski motivēta. Nacionālajā līmenī taču nepastāv kāds tests vai konkurss uz komisāra vakanci, kas varētu būt laba ideja.


Tomēr valstis – to premjeri – izvirzīja konkrētos cilvēkus, ticot, ka viņiem ir nepieciešamās zināšanas. Pat, ja viņi nav jomas eksperti, viņiem jābūt spējīgiem izskaidrot Komisijas priekšlikumus, atbildēt uz žurnālistu un arī EP deputātu jautājumiem. Taču šajā gadījumā mēs redzējām, ka šo cilvēku uzstāšanās EP tribīnē lika sarkt citiem mājiniekiem.

Jā, taču tik un tā es šo gadījumu nesauktu par krīzi. Protams, vienmēr ir izdevīgi pārspīlēt notikumus, jo mediji ir daudz vairāk ieinteresēti krīzēs nevis ikdienas parlamenta, komisijas vai ES Ministru padomes darbā. Taču tieši tāda procedūra ir paredzēta ES līgumā – ka parlamentam ir pilnvaras tikai neatbalstīt visu komisiju, nevis atsevišķus komisārus. Tas arī atbilst koleģialitātes principam.


Kas notika iepriekšējos gadījumos, kad EP vajadzēja apstiprināt komisiju – vai patiešām vienmēr visi kandidāti bija nevainojami?

Pēdējo gadu laikā ir bijuši vairāki gadījumi saistībā ar likumdošanas izstrādāšanu, kad parlaments ir bijis visai neapmierināts, jo ES Ministru padomei vienmēr bija pēdējais vārds. Tāpēc dažos gadījumos deputāti pat īpaši uzsvēruši, ka izmēģinās savu varu personāliju apstiprināšanas gadījumos.

Pirms šī gadījuma daži komisāri saņēma kritiku no kreisām partijām, ka viņi esot pārāk konservatīvi. Taču tad uzsvars bija uz šo kandidātu politisko izvēli, nevis kompetenci, un šīs komisāru komandas tik un tā saņēma parlamenta atbalstu. Tāpēc šis patiešām ir pirmais gadījums, kad parlaments piedraudēja neapstiprināt komisiju.


Jautājums, vai viņi patiešām tā būtu darījuši, ja lieta būtu nonākusi līdz formālam balsojumam, laikam paliks neatbildēts…

Manuprāt, šajā gadījumā tomēr ir visai skaidrs, ka komisija, kurā būtu Butiljone, nebūtu apstiprināta. Formālais balsojums nenotika tikai tāpēc, ka Barrozo bija pietiekami gudrs, lai atsauktu balsojumu un izveidotu jaunu komandu. Tas atgādina gadījumu ar Santēra komisiju, kas pati atkāpās, uzņemoties politisko atbildību, taču, protams, tas notika pēc liela parlamenta spiediena.


Vai šis gadījums neiedvesmo pārdomas par iespējamām izmaiņām komisāru nominācijas procedūrā?

Ja atskatāmies uz Romas līgumu, ir acīmredzami, ka mēs jau tagad izbaudām daudzus uzlabojumus šajā procedūrā. Tagad arī komisijas prezidentam ir lielāka vara pār komisāru izvirzīšanu, jo viņam ar šo komandu būs jāsastrādājas. Konstitucionālajā līgumā parlamentam tiek piešķirtas pilnvaras neapstiprināt vienu vai vairākus komisārus, nevis visu komisiju kopumā. Manuprāt, šis ir ļoti pozitīvs solis, jo pretējā gadījumā reiz mēs varētu pieredzēt gadījumu, kad vesela komisija tiek upurēta viena problemātiska kandidāta dēļ. Šī ir laba ideja, kas arī iet roku rokā ar Komisijas prezidenta tiesībām pieprasīt individuāla komisāra atkāpšanos. Praksē šāda iespēja ir pastāvējusi kopš Prodi komisijas darba sākuma, kad viņš pēc Santēra komisijas lietas pieprasīja visiem jaunajiem komisāriem parakstīt tukšu atkāpšanās vēstules formu.

Varbūt ir jādomā par kādu procedūru nacionālajā līmenī, piemēram, ja kandidātam būtu nepieciešams nacionālo parlamentu atbalsts. Šādas izmaiņas gan ir pašu dalībvalstu rokās, jo, ja, piemēram, Dānija iedomātos ieviest šādu jauninājumu, tas atbilstu skandināvu atklātības garam. Es gan neesmu pārliecināta, ka Tonijs Blērs Lielbritānijā būtu par šādu jauninājumu…


Tātad, ko no šī gadījuma varētu mācīties premjerministri un valstu valdības – vai viņiem nākamreiz būtu rūpīgāk jāpārdomā kandidatūras, īpaši tādā gadījumā kā Latvijā, kad arī daļa sabiedrības aktīvi protestēja pret šo izvēli?

Jā, tā varētu teikt. Taču pozitīvā ziņa ir tā, ka Latvija tomēr reaģēja un nosūtīja jaunu personu komisāra amatam. Tajā pat laikā Nīderlande, kas šobrīd ir ES prezidējošā valsts, to nedarīja. Šis gadījums mani satrauc daudz vairāk nekā Latvijas lieta, jo Nīderlande nereaģēja adekvāti tik nopietnā lietā. Tāpēc man liekas, ka jaunās dalībvalstis vairāk izgājušas uz kompromisiem nekā vecās.


Jūs pieminējāt skandināvu valstis, un es gribēju vaicāt par valstu dalījumu ziemeļu un dienvidu grupējumos, kas kļuva redzams komentāros pēc Butiljones izteicieniem. Vai šāds dalījums pastāv?

Jā, protams, – tas ir dalījums vairāk un mazāk reliģiozās valstīs. Dienvidu valstīs, tādās kā Itālija, Spānija, Portugāle un Polija, kas arī jāpieskaita šai grupai, klasiskā izpratne par laulību, ģimeni un dzīvi kopumā vēl nav mainījusies. Salīdzinājumā ar Zviedriju, Somiju, Vāciju, arī Austriju, protams, ka ir redzamas lielas atšķirības. Arī diskusijās par to, vai ES konstitucionālā līguma preambulā vajadzētu pieminēt Dievu mēs varējām novērot šādu pat dalījumu.


Šķiet, ka cilvēki no šīm vairāk konservatīvajām sabiedrībām šobrīd varētu diskutēt par to, kas tad bija Butiljones problēma? Vai ir kāds ideāls personai, kuru mēs vēlētos redzēt komisāra krēslā? Vai tad mēs negribam uzskatu daudzveidību arī komisijā?

Manuprāt, galvenā problēma šeit bija tā, ka ir jābūt robežai starp oficiāliem un privātiem paziņojumiem, un šo robežu bieži ir ļoti grūti novilkt. Vēl jo vairāk, jautājums ir tāds – vai viņš tiešām varētu būt objektīvs savā amatā, kas ir ļoti jūtīga sfēra un tur, protams, tādi komentāri, ar kādiem Butiljone nāca klajā, nav apsveicami, lai neteiktu vairāk. Jāsaka, ka es iepazinos ar Butiljones uzrunas oriģinālo tekstu un tur viņš nesaka, ka būt homoseksuālam ir grēks. Viņš lieto vārdu grēkpilns, kam ir mazliet cita nozīme. Tomēr tas, ko viņš teica par vientuļajām mātēm, protams, mūsdienās ir gluži politiski nekorekti. Šādi izteicieni demonstrē, ka viņš nevarēs būt objektīvs savā darbā, kur viņam ir jābūt kā tiesnesim, kurš nevar teikt, ka viņam nepatīk poļi, jo viņi ir muļķi… Tas, ko Butiljone teica par vientuļajām māmiņām – nu, tā ir Pāvesta privilēģija paturēt tādus novecojušus uzskatus!


Tātad, vai ir kādas īpašības, kuras mēs gribētu redzēt komisāros?

Nu, komisāri nāk no dažādām valstīm, viņiem ir šo zemju kulturālais pamats. Tomēr tiklīdz viņi ir komisāra amatā, viņiem ir jāpārstāv kopienas intereses, kas dažkārt var būt visai grūti. Labs piemērs šeit ir Fišlers: kad viņam kāds vaicāja, ko viņš lauksaimniecības komisāra krēslā darīs Austrijas labā, Fišlers atbildēja – neko! Daudzi par šādu atbildi bija šokā un teica – kā viņš var teikt, ka viņš nepalīdzēs Tiroles reģionam, kuram tā nepieciešamas lauksaimniecības subsīdijas?! Tomēr šī, protams, bija pareizā atbilde, jo komisāri neko nevar darīt savu valstu interesēs. Jā, varbūt tas skan pārāk ideālistiski, taču bez savas daļas ideālu šī pasaule būtu daudz sliktāka vieta.


Visbeidzot, divi no problemātiskajiem gadījumiem nāca no jaunajām dalībvalstīm. Vai tas mudina izdarīt kādus secinājumus?

Vienīgi to, ka šīs valstis tikai nesen iestājās ES un tāpēc valdībai un administrācijai vēl ir jāmācās. Tas ir dabiski, jo tā bija arī ar Austriju, kad mēs pievienojāmies ES 1995.gadā – ilgu laiku nevarējām pat aizpildīt tās darba vietas, uz kurām mums bija tiesības Briselē, jo mums pietrūka cilvēku, kas varētu brīvi runāt angliski un franciski. Manuprāt, šis ir tikai laika jautājums un droši vien, ka nākamā komisija būs pilna ar vēl labākiem ekspertiem.

Taču, iepazīstoties ar komisāru profiliem un kompetencēm, jāsaka, ka korupcijas jautājums parādās īpaši jaunajās valstīs. Tas liecina, ka šīm valstīm vēl ir kāds ceļš ejams līdz Eiropas kritēriju pilnīgai ieviešanai dzīvē. Bet atklāti sakot, lasot par šiem gadījumiem, es nekad neiedomājos – ak, šie ir kandidāti no jaunajām dalībvalstīm un skat, viņi nav piemēroti šim amatam! Es patiešām biju visai šokēta ne tikai par Butiljones lietu, bet arī Nīderlandes piedāvātās komisāres gadījumu. Tur, manuprāt, ir acīmredzami pierādījumi, ka viņai ir saites ar biznesa pasauli, kuru dēļ viņai būtu ļoti grūti būt objektīvai savā darbā. Parasti šādos gadījumos cilvēkam vajadzētu būt pietiekamai atbildībai pateikt, ka viņš nespēs distancēties no šīm saitēm un tāpēc valdībai vajadzētu meklēt citu kandidatūru… Taču, protams, kad tev piedāvā komisāra posteni, šādas domas laikam aizmirstās. Tieši tāpēc šis gadījums man liek aizdomāties par ētiku un politiku. Tas atkal demonstrē, ka dažkārt visvieglprātīgākie un bezkaunīgākie cilvēki tiek pie labākajiem darbiem un, ka politikā nav tik lielas nozīmes būt atklātam un godīgam. Mums pietrūkst cilvēku, kuriem ir šī augstā atbildības sajūta un cilvēku, kuri ir domāti Eiropai.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
7595930098 1188c7be29 z

Life with Donald Trump 1 Autors:Dace Akule

Uzticesanas vienna konference

Par uzticēšanos 66 Autors:Dace Akule

Peru akmeni

Par globāli būtisko 1 Autors:Dace Akule

Kaleidoskops 1

Par sarežģīto pasauli 1 Autors:Dace Akule

Bilde peru

Par Peru 5 Autors:Dace Akule

11825959 10153434773260306 6968551125438830656 n

Par AirBaltic 17 Autors:Dace Akule